Katrs cilvēks no dzimšanas līdz sirmam vecumam tiek iekļauts dažādās grupās: ģimenē, klasē, darba kolektīvā utt. Katrā no grupām cilvēks iekļaujas starppersonu attiecību sistēmā. Turklāt attiecības starp cilvēkiem grupās nav statiskas, bet dinamiskas – tās mainās un attīstās. Tāpēc var veidoties situācijas, kad šīs attiecības kaut kādu iemeslu dēļ nonāk pretrunās, t.i., rodas konflikts [6].
Konflikti darba grupās ir bieži novērojams fenomens. Tie pavada grupas attīstību un tāpēc ir neizbēgama un dabiska parādība. Konflikti grupās bieži ir saistīti ar grupas darbību, mērķiem un uzdevumiem, resursu sadali, iespējām apmierinām aktuālās vajadzības, grupas lēmumiem, cilvēku sadali, iespējām apmierināt aktuālās vajadzības, grupas lēmumiem, cilvēku uzvedības normativitātes pakāpi grupā, grupas dalībnieku psiholoģisko savienojamības pakāpi un daudziem citiem grupas dzīves aspektiem.[1]
Mūsdienu vadības teorētiķi atzīst, ka pilnīgs konflikta trūkums organizācijās ir ne tikai neiespējams noteikums, bet arī nevēlams. Vēl jo vairāk, lai arī organizācijās ir vajadzīga visu darbības veidu harmoniska integrācija, tā nevar palikt apmierināta ar esošo stāvokli. Tieši pretēji, vadībai ir jāizrāda aktivitāte, jāplāno jauninājumi un attiecīgi jāreaģē uz izmaiņām iekšējā vidē.[3].
Konflikti cilvēku dzīvē ir sastopami vienmēr. Katra puse dara visu. Lai tiktu pieņemts tās viedoklis vai mērķi, un traucē pretējai pusei darīt tieši to pašu. Konfliktu iemesli ir dažādi, taču tiem ir arī kopējas īpašības – izjaukt pastāvošo kārtību, meklēt jaunus patiesības kritērijus, izvirzīt jaunas savstarpējo attiecību normas un pieprasīt to atzīšanu un kanonizēšanu[3].…
