Viens no svarīgākajiem ikdienas dzīves aspektiem bija un paliek garīgā joma, kurā nopietnu lomu spēlē baznīca. Garīgās varas, Baznīcas attiecības ar laicīgo varu vienmēr bija neparasts un sarežģīts jautājums, it īpaši tas attiecās uz Latvijas PSR laika posmu, kad komunistiskais režīms un tā totalitārā ideoloģija apspieda un traucēja Baznīcas darbību. Bet Baznīca, pat apspiesta, tomēr eksistēja, draudzes darbojās un totalitārā sabiedrībā dzīvojošie cilvēki gāja uz Dievu namu, meklējot tajā atbildes, cerību un garīgo atpūtu.
Baznīcā cilvēki kristīja bērnus, reģistrēja laulības, ar mācītāja palīdzību cilvēki apglabāja mirušos. Tomēr totalitarā mašīna spēja samazināt apmeklētāju skaitu, un, ja 1957. gadā kopējais baznīcās kristīto skaits bija 43.8%, tad uz 1984. gadu šis skaitli samazinājās līdz 19.5% (sk. 1. tabulu pielikumā). Visvairāk komunistu okupacijas režīmam bija izdevies ierobežot baznīcās laulāto skaitu – no 15.9% 1952. gadā līdz 4.6% 1984. gadā (sk. 2. tabulu pielikumā). Pēdējam godam: apbēdīšanai ar mācītāju Latvijas PSR iedzīvotaji pievērsuši gandrīz tikpat lielu uzmanību, kā pirmajam godam, kristīšanai. Tomēr arī Baznīcas vadīto apbēdījumu skaits (sk. 3. tabulu pielikumā) komunistu okupacijas laikā bija sarucis no 38.7% no visiem mirušajiem 1952. gadā līdz 19% 1984. gadā.
Padomju Savienībā Baznīca tika uzskatīta par “pagatnes palieku”, tāpēc pēc 1940. gada okupācijas jaunā vara pakāpeniski sāka ierobežot reliģisko konfesiju darbību, 1940. – 1941. gadā tika slēgti daži lūgšanas nami, bet šī parādība nebija masveidīga1 un pret Baznīcu vērsto pasākumu īstenošanu iztraucēja karš.
Runājot par padomju varas attieksmi pret garīdzniecību, kā arī par draudžu un to mācītāju skaitu Latvijas PSR, var minēt Latvijas PSR prokurora A.Mišutina slepeno ziņojumu Latvijas K(b)P CK sekretāram b. J. E. Kalnbērziņam “Par naidīgo kontrrevolucionāro elementu palieku likvidācijas veidiem Latvijas PSR”, 1948.gada 21.septembrī2: “Fakti liecina par to, ka naidīgo, kontrrevolucionāro darbību iedzīvotāju vidū veic baznīcas, katoļu baznīcu un sinagogu garīdzniecība. Mums ir zināms, ka baznīca Latvijas PSR ir gandrīz vienīgā vecās buržuāziskās valsts iekārtas sastāvdaļa, kas saglabājusies gandrīz neskarta. Republikā ir šāds draudžu un kulta kalpotāju skaits (mācītāji, priesteri, ksendzi, sludinātāji u.c.):
1) luterāņu draudzes - 280, priesteri - 110, arhibīskapi - 1;
2) Romas katoļu draudzes - 224, ksendzi - 132, metropolīts - 1, bīskapi - 2;
3) baptistu draudzes - 111, priesteri - 63, arhibīskapi - 1, bīskapi - 1;
4) adventistu draudzes - 33, sludinātāji - 33;
5) vecticībnieku draudzes - 86, priesteri - 86;
6) ebreju draudzes - 7, rabīni - 7;
7) pareizticīgo draudzes -131, mācītāji - 82, diakoni -17, psalmisti - 51, metropolīti - 1, mūki - 72, eromonahi - 2.
…
