Ja man būtu jāsarindo komunistiskās valstis secībā pēc tā, kurā dzīves apstākļi ir pirmajā vietā, es noteikti pirmo vietu dotu Vjetnamai, otro – Ķīnai, trešo – Kubai un ceturto – Ziemeļkorejai. Lai arī visās valstīs režīms ir vienāds, to struktūra un dzīves stils šajās valstīs būtiski atšķirās. Manuprāt, vienīgās divas kopīgās lietas šīm valstīm ir tādas, ka a)komandekonomika, proti, tirgu konrolē valsts, un b)pirms komunisma pasludināšanas šajās valstīs, te notika mizlīgas kaujas, gāja bojā daudz cilvēku, un valstīm bija jāatgūstas pēc kariem. Jā, protams visas valstis piedzīvoja krīzi, un es teiktu, ka visu valstu komunistiskā valdība tika ar to lieliksi galā, tomēr es neuzskatu, ka ja valstī būtu jebkurš cits politiskais režīms, valstis nebūtu tikušas galā ar savu stāvokli. Piemērs, ir Kirevija. Tajā jau sen vairs nav komunisma un tās austrumu daļa ir ļoti labi attīstīta un tikusi galā ar visādām politiskām un ekonomiskām problēmām.
Es nevēlos apgalvot, ka komunisms ir slikts, es vēlos tikai teikt, ka, manuprāt, katrai valstij, un ne tikai tām, kurās ir komunisms, ir savs viedoklis, kas tas vispār ir un kā tas izpaužas. Iespējāms, ka visām šīm četrām valstīm vajadzētu vienoties par to, kas īsti ir komunisms. Es ieteiktu šīm valstīm savā starpā sadarboties un rīkot kādu organizāciju, lai tās varēyu ātrāk attīstīties un kļūt par attīstītajām valstīm. Tādējādi tās viena no otras mācītos, un iespējams, ka šo argmentu pret komunismu konkrrētajās valstīs nebūtu. Piemēram, komūnu sistēmu.
Nākotnē es ieteiktu šīm valstīm sadarboties, un tad pēc gadiem desmit izpētīt un izanalizēt politisko un ekonomisko situāciju, tās izmaiņas, kā tieši šī vienotība un sadarbība ir ietekmējušas situāciju valstī.
…
