Mašīnbūves un metālapstrādes nozare ir viena no straujāk augošajām tautsaimniecības apakšnozarēm Latvijā. Metālapstrādes un mašīnbūves nozarē saražo 16% no kopējā Latvijas rūpniecības apjoma, 70% no nozares ražošanas kopapjoma eksportē.
Līdz šim pieejamie pētījumi Latvijā par nodarbinātību, rūpniecību, inovācijām un citām saistītajām tēmām ļauj iegūt sākotnējo pārskatu par nozares vajadzībām cilvēkkapitāla kontekstā.
Lai palielinātu ražošanas apjomu, jāpalielina darbinieku produktivitāte un strādājošo skaits.
Darba ražīgums 2000. gadā Latvijā bija 7 reizes zemāks nekā vidēji ES valstīs. Pievienotā vērtība uz vienu darbinieku Latvijā būtiski atpaliek no ES vidējiem rādītājiem: 2000. gadā Latvijā vidēji 8 000 EUR, bet ES vidēji 48 400 EUR gadā uz vienu strādājošo.
Lai palielinātu produktivitāti un nozares konkurētspēju un nodrošinātu uzņēmumu pieaugošās vajadzības pēc kvalificētiem speciālistiem, Latvijā nepieciešams apmācīt vairāk inženieru, konstruktoru, pētnieku, ražošanas speciālistu augstākās izglītības līmenī. Pašreizējais dabas un inženierzinātņu studentu īpatsvars – 12% no visiem studējošajiem – ir par mazu, lai nodrošinātu stabilu zinātņu ietilpīgu attīstību rūpniecībā.
Latvijā vairāk nekā 20 organizētāju piedāvā pāri par 200 pieaugušo izglītības kursu inženiernozarēs, taču tikai 2 apmāca mašīnbūves un metālapstrādes speciālistus.
Ne nozares uzņēmumu, ne valsts pārvaldes iestāžu rīcībā esošās informācijas daudzums un struktūra nav pilnīga, lai varētu izdarīt secinājumus par stāvokli nozarē cilvēkresursu jomā. Līdz ar to ir nepieciešams iegūt papildu datus ar specializēta apsekojuma palīdzību, kas būtu orientēts tieši uz nozares uzņēmumiem un iesaistītajiem sociālajiem partneriem.
Pamatojoties uz iepriekš minētajām problēmām, bija nepieciešams veikt plašāku pētījumu par nozari, kas palīdzētu apzināt galveno cilvēkresursu un to kompetenču trūkumu cēloņus un izstrādāt ieteikumus tirgus nepilnību pārvarēšanai, kā arī sekmētu strauju izaugsmi. …