Komunikācijas teoriju tradīcijas un to ietekme uz pētniecības metodēm un teorētisko spriedumu veidošana

Cilvēkiem ir raksturīgi pārvērst savus pieņēmumus teorijās. Tās ir plaši sastopamas ik uz soļa mūsu ikdienas dzīvē. Komunikāciju teorijas ir cilvēku pašu radītas idejas un teorijas, kuras palīdz mums ikdienas lēmumu pieņemšanā. Teorijas atvieglo mūsu dzīvi. Piemēram, es grasoties pieņemt lēmumu, kurā mēnesī labāk ieplānot savu vasaras atvaļinājumu, balsoties uz savu dzīves pieredzi un novērojumiem vairāku gadu garumā pieņemu pareizo lēmumu un izvēlos mēnesi, kad pēc manas līdzšinējās pieredzes ir vissiltākais laiks un vismazāk līst lietus. Šo secinājumu es izdaru balsties uz teoriju par laika apstākļu maiņu, ko esmu izveidojusi savas dzīves laikā. Un ir ļoti liela iespējamība, ka es būšu izdarījusi pareizo lēmumu. Šādā veidā mēs varam izmantot teoriju savā ikdienā. Teorijas kalpo arī kā labs ceļvedis komunikācijas pasaulē. Teorijas ir realitātes kartes. Patiesība, ko tās apraksta, var būt objektīvi fakti gan „ārpusē”, gan subjektīvie fakti mūsu pašu apziņā. Mums ir nepieciešamas teorijas, kas mums parādītu, kā rīkoties nepazīstamās situācijās. Ir divas pamata pieejas komunikācijas teorijā: objektīvā un skaidrojošā. Šīs teorijas ir balstītas uz faktiem, ka teorijas ir eksperimentālas atbildes uz jautājumiem, kas ļauj mums risināt mūsu problēmas. Mūsdienās komunikācijas procesā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ētikas normām, kuras norāda kādai būtu jābūt savstarpējai komunikācijai. Izšķir arī vairākas komunikācijas teoriju tradīcijas: 1. Retorisko, kas ir vecākā un uz publiskās runas komunikāciju orientētā.