Grupas jēdziens, uzbūve un veidi, sociālajā psiholoģijā.
Katra atsevišķa cilvēka uzvedības un psiholoģijas svarīgs nosacījums ir sociālā vide. To veido sarežģītas uzbūves sabiedrība, kurā cilvēki viens ar otru ir saistīti ļoti daudziem, dažādiem, vairāk vai mazāk noturīgiem savienojumiem - grupām. Lasot dažādas grāmatas nācu pie secinājuma, ka termins ,,grupa" ir gandrīz visplašākais un daudznozīmīgākais sociālajā psiholoģijā. Tas tiek pielietots raksturojot jebkuru cilvēku kopu, kuras pamatā ir kāda noteikta atšķirīga pazīme. Šādas pazīmes var būt radnieciskas, etniskas, sociālas, vai citas.
Grupas var būt dažādas pēc lieluma, attiecību rakstura un struktūras tās locekļu vidū, vērtību orientācijas, mijiedarbības normām un likumiem, darbības mērķiem un satura.
Nosacītās grupas veido cilvēku kategorijas, starp kuriem var nebūt kopēju saišu, bet būt kādas ģenētiskas, psiholoģiskas, vecuma, profesionālās vai citas pazīmes. Par šādām nosacītām grupām uzskatāmi abu dzimumu pārstāvji, bērni vai pensionāri, noteiktu profesiju pārstāvji, u.c.
Var būt arī reālas grupas. Reālo grupu indivīdi atrodas vairāk vai mazāk ciešā mijiedarbībā un kontaktā. Tādas ir klases, darba biedri, grupas biedri ekskursijā u c.
Kā viena no grupas pazīmēm var būt tās locekļu skaits. Šajā gadījumā atšķir lielās un mazās grupas.
Psiholoģiskajā literatūrā ilgāku laiku notiek diskusijas par to kura ir "augšējā" un "apakšējā" mazās grupas robeža. No vienas puses, mazās grupas "apakšējā" robeža ir divu vai triju cilvēku kopa. No otras puses lielāka tendence ir uz "triādes" pusi.
Ne mazāk strīdīgs ir jautājums par mazās grupas "augšējo" robežu. Pasaules psiholoģijā dominē doma, ka mazās grupas augšējā robeža ir 7±2 cilvēki. No otras puses, reālās mazās grupas, piemēram klase, var būt 10, 15, 20 un pat 30 cilvēku. Tātad mazās grupas augšējo robežu nosaka šīs grupas veicamās darbības specifika.1
Tās grupas, kuru "apakšējā" robeža pārsniedz mazās grupas "augšējo" robežu, var uzskatīt par lielām. Pie tādām pieskaitāmas pilsētas, valsts iedzīvotāji, tautas, partijas, utt. Šis ir iedalījums pēc profesionālajām, ekonomiskajām, reliģiozajām, kultūras, izglītības, vecuma pazīmēm.
Atkarībā no statusa, kādu grupas ieņem sabiedrībā, tās var būt formālas (oficiālas) un neformālas (neoficiālas). Formālām vienmēr ir ārējs juridisks noformējums, tās locekļu saraksts, tiesības un pienākumi, statuss sabiedrībā utt. Neformālām grupām šāda noformējuma nav. Tādās grupās cilvēkus apvieno sociāli nenozīmīgi, bet viņiem kopēji iemesli, intereses, vajadzības. Pastāv arī iedalījums pēc ilgstoši pastāvošo grupu attīstības kritērijiem. Pēc šiem kritērijiem izdala zema attīstības līmeņa (asociācijas, korporācijas, difūzās grupas) un augsta attīstības līmeņa grupas (kolektīvi).
…