Agrāk varējām novērot pilnīgu pacienta uzticēšanos ārstniecības personai, bet tagad tā vairāk ir sadarbība starp ārstniecības personu un pacientu, kur bieži iesaistās arī pacienta ģimene. Pacients jebkurā brīdī var atteikties no sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī medicīnas personāla. Diemžēl Latvijā populāra problēma saistībā ar komunikāciju ir spēja maksāt, kurš maksā vairāk, tas par komunikāciju ar ārstniecības personu varēs nesūdzēties. Arī manā ģimenē ir bijušas situācijas, kad slimajam vectēvam bija problēmas saskarsmē gan ar ārstu, gan medmāsām. Situācija bija akūta un pie nepietiekamas aprūpes varēja beigties skumji. Personāls bija ļoti neatsaucīgs un pacienta palātā iegāja divas reizes dienā, aizbildinoties par zvana pogu, kuru slimais vectēvs varēja aizsniegt ar milzīgu piepūli un sāpēm. Pēc pārrunām ar manu ģimeni un attiecīgu skaitu aploksnēm – ārstam, divām medmāsām un divām sanitārēm, viss mainījās. Komunikācija bija augstā līmenī – izskaidrota katra manipulācija, paskaidroti medikamenti, veselības uzlabojumi vai pasliktināšanās, iespējamās sekas, riski, iespējamās turpmākās ārstēšanās iespējas u.t.t. Tam tā, protams, nevajadzētu būt, jo primārais ir cilvēka cieņa, neatkarīgi, vai pacients ir maksāt spējīgs vai nav. Šis piemērs savā ziņā parāda, ka ārsts nav vienīgais noteicējs – jebkurā brīdī komunikācijā starp pacientu un ārstniecības personu var iejaukties ģimene. Vairs nepastāv vienpersoniski ārsta lēmumi, kas pierāda komunikācijas nozīmīgumu.
Komunikācijā varam izšķirt piecas svarīgākās problēmas: nepietiekama komunikācija, neinformētība, empātijas trūkums, nepiepildāmi mērķi, vilšanās. [3.,1] Efektīva komunikācija dod iespēju pacientam uzzināt informāciju par savu veselības stāvokli, kas savukārt palīdz veikt labāku diagnostiku un ārstēšanu, kas sekmē pārliecību personālā un pacientā un pozitīvi veicina ārstēšanās procesu, kas ir prasmīga ārstniecības personas raksturīga iezīme. [2.,2] Šis pētījums tikai apstiprina to, ka slikta komunikācija atstāj nevēlamas sekas uz pacienta veselību – jo mazāk pacients būs informēts par savu slimību, jo mazāk viņš izpratīs situācijas nopietnību, tas sekmēs pacienta nevēlēšanos veikt papildus izmeklēšanu un ārstēšanos. Katrai ārstniecības personai ir jāizvērtē pacienta sapratne par situāciju, ņemot vērā dažādus faktorus, piemēram, izglītības līmeni, uztveršanas spējas. …
