Izvēlējos rakstīt par šo tēmu tā kā pati ikdienā kontaktējos ar bērnu, kas tiek pieskatīts pie hipertonieķiem jeb hiperaktīvajiem bērniem.
Liela daļa cilvēku kļūdaini uzskata, ka hiperaktivitāte nav īpatnība, bet pavisam dabisks stāvoklis un ne ar ko neatšķiras.
Man turpretim ir pavisam cita nostāja, jo mans hiperaktīvais brāļadēls, kuram ir nepilni 3,5 gadi, ir diezgan problemātisks bērns, kurš ne vienu mirkli nespēj būt mierīgs...
Mana referāta mērķis bija atklāt šo bērnu galvenās īpatnības un rast pareizākos un efektīvākos risinājumus, lai hiperaktīvais bērns būtu pareizi audzināts un neatšķirtos no pārējiem ne intelektuālajā, ne fiziskajā ziņā.
Bieži nākas dzirdēt apgalvojumu, ka bērns ir hiperaktīvs. Termins «hiperaktivitāte» jau lielā mērā ir kļuvis par gluži ikdienišķu vārdu. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šiem tik pierastajiem un ne vienmēr atbilstoši lietotajiem apzīmējumiem? “Uzmanības deficīta sindroms (UDS) vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir termins, kas tiek piemērots visiem tiem, kas pēc savas impulsivitātes, hiperaktivitātes un/vai neuzmanības atbilst noteiktiem diagnostikas kritērijiem. Tomēr šie kritēriji ir subjektīvi un raksturo uzvedību, ko var veidot daudzi un dažādi faktori – no smadzeņu bojājumiem līdz pat izteiktai apdāvinātībai. UDHS drīzāk ir virkne simptomu, nevis specifiska slimība. Tomēr vienlaikus ir vērojama arī tendence pārāk vienkāršot UDHS uztveri un skatīt to kā parastu defektu, slimību vai disciplīnas trūkuma sekas.”…