Ievads.
Dzīvojot cilvēku sabiedrībā gandrīz ikdienas nākas saskarties ar citiem cilvēkiem. Jebkurš no mums lielākā vai mazākā mērā izjūt nepieciešamību pēc sarunām ar citiem cilvēkiem, pēc mīļuma, ko spēj dot tikai kāds īpašs cilvēks, pēc iespējas sevi pierādīt...
Saskarsmes procesā cilvēks piedalās ar visu, kas viņam ir, ar savu personību izsakot domas, vēlmes un izrādot jūtas. Saskarsme jeb komunikācija ir arī viens no galvenajiem cilvēkam pieejamajiem izziņas paņēmieniem. Ikviens tikai ar komunikācijas palīdzību iepazīst citus un brīžiem arī atdarinot iemācās izprast sevi un visu sabiedrību.
Komunikācija tiek definēta kā informācijas apmaiņas process starp partneriem. Saskarsmē cilvēki apmainās ar idejām, faktiem, uzskatiem, jūtām. Komunikācijas laikā informācija tiek ne tikai nodota, bet arī radīta un attīstīta. Komunikācijas procesā partneri cenšas realizēt savus mērķus, vajadzības un intereses, savstarpēji ietekmējot viens otru.
Lai darītu savas domas zināmas partnerim, cilvēki tās ietērpj zīmju sistēmā – vārdos un rakstu zīmēs. Pastāv tādi komunikācijas veidi kā verbālā komunikācija un neverbālā komunikācija.
Šī darba mērķis ir
izzināt un izprast komunikācijas nozīmi un vietu mūsu sabiedrībā;
gūt nelielu ieskatu par to, kas ir verbālā un neverbālā komunikācija;
saskatīt problēmas, kas traucē saskarsmes procesā.
1. Komunikācijas būtība.
Komunikācija - tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, aktivitātes pakāpi un darbību.
Cilvēku komunikācija sastāv no atsevišķiem aktiem, no kuriem komunikatīvajā struktūrā izdala sešus komponentus:
adresants, kas nodod informāciju;
adresāts, kas saņem informāciju;
kontakts - informācijas nodošanas veids;
paziņojums - informācijas saturs;
kods - valodas likumi, ar kuru palīdzību tiek nodota informācija;
konteksts - reālā saskarsmes situācija [1,29]
Komunikācija norisinās tad, ja partneriem ir vienāda kodifikācijas un dekodācijas sistēma. Ar to tiek domāts tas, ka viens no komunikācijas dalībniekiem (adresants) nodod informāciju otram (adresātam), kas to uztver un attiecīgi reaģē. Lai komunikācija norisinātos efektīvi starp partneriem ir jābūt savstarpējai sapratnei un vēlmei izprast otru.
Tomēr reālajā dzīvē komunikācija starp partneriem ne vienmēr ir veiksmīga. Ir situācijas, kad cilvēks nevēlas vai negrib saprast otru, pārprot, nepareizi interpretē teikto vai arī nevēlas vispār uzklausīt. Tādā veidā cilvēks mēģina sevi vai sev tuvos aizsargāt, vai arī nav gatavs domu un informācijas apmaiņai ar kādu. Efektīvas komunikācijas gadījumā norisinās pārmaiņas partnera uzskatos par sevi, situāciju vai citiem cilvēkiem, bet ne vienmēr un ne visi vēlas šīs pārmaiņām.
Galvenās barjeras efektīvai komunikācijai ir izvairīšanās, nesapratne un autoritāte.
…
