Komunikācija un motivācija sociālā darba kontekstā

Cilvēks nedzīvo pasaulē viens, bet gan kopā ar līdzcilvēkiem. Kopējā darbā, sadzīvē, sarunās notiek apmaiņa ar informāciju, idejām, emocionālo pieredzi, tiek salīdzināti vērtējumi un izkopta prasme rīkoties saskaņoti.
Jau senie grieķi uzskatīja, ka cilvēks ir ,,sabiedrisks dzīvnieks”. Cilvēka dzīvei stabilitāti piešķir tas, ka viņa domai ir rezonanse citos cilvēkos, ka viņa darbība kādam ir vajadzīga. Taču cilvēka dzīvei ir arī ēnas puses- nesaprašanās, atsvešinātība, naids, konflikti, u.t.t.
Filosofija aplūko attiecības starp cilvēku un sabiedrību, starp ,,Es” un ,,cits”, kā vispārnozīmīgas un cilvēka eksistencei raksturīgas attiecības. Filosofiju allaž dabā ir interesējis jautājums- kā cilvēks, būdams individuāla, laiciska, galīga un vēsturiska būtne spēj izprast cilvēka domas, jūtas, rīcības motīvus un darboties kopā ar daudzām citām personām. Citiem vārdiem sakot, kas ir tas, kas dod cilvēkam būt sabiedriskai būtnei.
Eksistenciālists Ž.P. Sartrs apgalvo, ka cilvēks ir neaptverams- kaut ko otram dot, nozīmē saņemt viņu gūstā. Sociālās attiecības ir važas, kas sagūsta un iepin cilvēku attiecību tīklos. ,,Citi” ir cilvēka eksistences nosacījums. Lai es iegūtu jebkādu atziņu par sevi, man ir nepieciešams iziet cauri citu uztverei. (11;582)
Komunikācijas un motivācijas problēmu risināšanai iesaka daudzus dažādus uzdevumus, metodes, veidus.
Kā nozīmīgus uzskatu vairākus K.Jaspera komunikāciju veidus un motivācijas galvenās sastāvdaļas, kurus skaidro rietumu psihologs V.Vrūms, T.Mitčels, V.Seļivanovs:
Cilvēks ir konkrēts, empīrisks indivīds
Cilvēki ir saistīti ar formālām, tiesiskām saitēm
Sociālo grupu līmenī liela nozīme ir tradīcijām un autoritātei
Motivācija kā reakcija uz pamatvajadzībām, aktivizējot un virzot izturēšanos pretī mērķiem, kas apmierina šīs vajadzības. (11;349).…