1. Kompetence un tās veidi
Kompetence (competens) nozīmē lietpratību, plašas zināšanas kādā jomā, jautājumā, darbības sfērā. Kompetence ir gatavība darbībai, subjekta izziņas vajadzība; personības attīstības veseluma procesuāls, integrējošs rādītājs, individuāli psiholoģiska, sociāla kvalitāte, spējas, kas nodrošina sekmīgu darbības veikšanu; arī amatpersonu pilnvaru apjoms, to izpildes pārzināšana.
Kompetencei var izšķirt plašu veidu sarakstu, piemēram Dž. Ravens izšķir gandrīz 37 kompetences veidus (Равен Дж. “Компетентность в современном обществе. Выявление, развитие и реализация.”). Šājā darbā tiks izskatīti galvenie kompetences veidi.
Kompetences struktūras veidi:
profesionālā kompetence,
sociālā kompetence;
individuālās attīstības jeb sociokultūras kompetence.
Profesionālā kompetence
Profesionālā kompetence ir spēja realizēt aktivitātes amata funkciju ietvaros, izmantojot vērtību filtru, zināšanu selektīvā izvēlē veidojot prasmes, spēja integrēt zināšanas un vērtības mērķu sasniegšanai profesionālā darbā. Tā izpaužas kā analītiskās atspoguļošanas prasme, modelēšanas prasme, uzskatu, pieredzes, eksperimentu apkopošanas, sistematizēšanas, uzvedības modelēšanas prasme.
Profesionālās kompetences veidošanās process ir atkarīgs no zināšanu līmeņa, pieredzes, vērtīborientācijas, informatīvā nodrošinājuma, radošuma, aktivitātes, zināšanu socializācijas un prasmes lietot profesijā. Piemēram, uzņēmuma vadītāja profesionālajā kompetencē ietilpst profesionālās spējas un ētiskā kompetence, jo darba saturs izpaužas saskarsmes darbībā (klientu un darbinieku vajadzību un interešu respektēšanā, izpratnē, identificēšanā, ētiskā atbildībā un pārvaldībā).…
