Šodien latviešu literatūras vēstures nepārzinātājam, turklāt tādam, kam pēdējā laikā varbūt nav nācies nonākt tiešā saskarsmē ar bērniem un to pasauli, uzdodot jautājumu par jaunāko latviešu dzeju (un literatūru vispār) bērniem mūsdienās, dzirdama būtu viena vienīga atbilde, ka nav vairs tā, kā bija kādreiz (Padomju laikos) un ka neviens mūsdienu bērnu literatūras autors nav zināms. Un šāda atbilde izraisa dalītas jūtas – no vienas puses sašutums par to, ka bez jauniem debitantiem, bērniem turpina rakstīt arī vēl „vecie” un visiem zināmie (J Baltvilks, V. Ļūdēns, Dz. Rinkule-Zemzare, Viks, Ē. Kūlis u.d.c.), no otras – sapratne, ka informācija par literatūru bērniem pēdējā desmitgadē ir apsīkusi, tā nenonāk līdz cilvēkiem. Līdz ar to veidojas nezināšana par literāro procesu šajā laukā un tādēļ visai saprotamu iemeslu dēļ ir veidojies arī uzskats, ka tas ir apsīcis. Atzīšos, kādu laiku arī es biju šo „Nezinīšu” pārstāve... Un, kad beidzu par tādu būt, man atklājās pārsteidzoša aina – bērni nav nekad bijuši un vēl joprojām nav aizmirsti. To apliecina grāmatnīcās atsevišķi iekārtotie plaukti ar skaistām grāmatām, kuras mazo lasītāju vai klausītāju aizrauj ne tikai ar tekstu vien, bet arī ar jaukajiem attēliem. Gribas pat apgalvot, ka mūsdienu bērnu rakstnieki ir spējuši savos darbos apvienot vairākas šodien svarīgas funkcijas – izglītošana, aktualitāte, izklaidēšana, iepazīstināšana, izskaidrošana u.tt.
Un kas ir tas, kas aizrauj šajos tekstos? Tas ir talants, spēja vienkāršiem vārdiem izskaidrot nesaprotamās lietas, komiski attēlot nerātņu nedarbus un vienlaicīgi pavisam neuzkrītoši, nemanāmi norādīt, ka tā nu gan nevajadzētu rīkoties (un tā te varētu turpināt un turpināt...). Un liekas tieši pēdējais aspekts ir viens no aktuālākajiem un svarīgākajiem, kas kalpo kā pievilkšanas spēks ne tikai mazajiem, bet arī lielajiem. Tādēļ turpmāk mēģināšu noskaidrot, kas ir šis komiskais (humors) aspekts latviešu dzejā bērniem.…
