Komercdarbības veikšanai ir vajadzīgs ne vien tiesiskais ietvars individuālā komersanta, kapitālsabiedrības vai personālsabiedrības formā, bet arī materiālie un nemateriālie resursi. Komersantam piederošie un komercdarbībā izmantotie materiālie un nemateriālie līdzekļi veido komersanta uzņēmumu. Lai gan komersanta uzņēmums ir viens no svarīgākajiem komerctiesību institūtiem, ne visās Eiropas valstīs uzņēmuma problemātika ir pilnībā reglamentēta likumā.
Izpratne par komersanta uzņēmumu lielā mērā balstās nevis uz likuma normām, bet gan uz tiesību doktrīnā un judikatūrā izstrādātajām atziņām. Darba mērķis ir izpētīt un raksturot komersanta uzņēmuma kā civiltiesību objekta jēdzienu, sastāvu ( galvenais uzņēmums un filiāles), struktūru, kā arī nozīmīgākos atsavināšanas noteikumus.
Tā, piemēram, Vācijas komerclikumā (Handelsgesetzbuch) un Austrijas Komerclikumā (Handelsgesetzbuch), Igaunijas Komerclikumā), kā arī Šveices Saistību tiesību likumā ( Obligationenrecht) komersanta uzņēmums ir reglamentēts fragmentāri . Šo valstu likumi galvenokārt regulē jautājumus, kas saistīti ar uzņēmuma pāreju citai personai. Arī Latvijas Republikā pirms Otrā pasaules kara likums regulēja tikai uzņēmuma pāreju , bet citus uzņēmuma tiesiskos aspektus aplūkoja tiesību doktrīna.
Rakstot šo kursa darbu, tika izmantoti dažādi avoti. Lai atspoguļotu jaunākās izmaiņas Komerclikumā tika izmantoti Komerclikums, Ministra Kabineta noteikumi, grāmatas, raksti no periodiskajiem izdevumiem, bet jaunāka informācija tika ņemta no internetā.
Kursa darbā izmantota salīdzinošā metode vairākos aspektos. Darbā tiek izteikti secinajumi un priekšlikumi.
Šobrīd Latvijas Komerclikums ir Eiropā viens no tiem komerclikumiem, kas visaptverošāk reglamentē komersanta uzņēmuma jēdzienu, sastāvu, struktūru un pāreju citai personai. Komerclikumā ietvertā uzņēmuma definīcija atbilst kontinentālās Eiropas valstu tiesībās pieņemtajai komersanta uzņēmuma jēdziena izpratnei
