Uzņēmējdarbības vide nepārtraukti mainās. Mainās arī likumdošanas normas. Tas liecina tikai par to, ka veicot savus tiešos pienākumus, uzņēmējam papildus jābūt informētam par izmaiņām un aktualitātēm, kas tieši vai netieši ietekmē uzņēmuma saimniecisko darbību. Savukārt valsts uzdevums ir uzņēmējdarbības ārējo vidi sakārtot tā, lai tā veicinātu, nevis bremzētu tās attīstību.
Atjaunojot 1937. gada Civillikumu, likumdevējs izlēma sekot tā saucamajai privāttiesību duālisma sistēmai. Atbilstoši šai sistēmai līdzās civiltiesību kodifikācijai pastāv atsevišķa komerctiesību (tirdzniecības tiesību) kodifikācija, kas regulē specifiskas privāttiesiskās attiecības, kuras saistītas ar komercdarbību un kurām raksturīga operativitāte, kā arī paaugstināta uzticības aizsardzības, publicitātes un atbildības pakāpe.1
Uzņēmējdarbības tiesībām bija sava funkcija – ierobežotu zināšanu un praktiskas pieredzes trūkuma apstākļos radīt tiesisko pamatu ekonomikas pārejai no sociālistiskās plānveidīgās saimniekošanas uz brīvo tirgu.2 Nepieciešamību pēc vienota normatīvā akta, kas regulētu komercattiecības noteica gan Civillikuma regulējums, gan iepriekšējās sadrumstalotās uzņēmējdarbības likumdošanas robi, gan arī Eiropas sabiedrību tiesiskais regulējums. Tas arī ir izdarīts, proti – kopš 2002. gada 1. janvāra, kad spēkā stājās Komerclikums.
Protams mūsdienīgu komercattiecību regulējuma radīšana nav viegls un vienkāršs uzdevums, tādēļ arī Komerclikumā ir veikti ne mazums grozījumi un izmaiņas. Tiesa gan, ne vienmēr tie ir atbilduši likumā ietvertajai idejai.
Darba mērķis ir iepazīties ar komerctiesībām un to tiesisko regulējumu.
Darbā autore apskatīs dažādus jēdzienus kā komersants, komercsabiedrība, komercdarbība, to saikni ar citiem normatīvajiem, kā arī meklēs atbildes uz jautājumiem kādi normatīvie akti Latvijā regulē komerctiesības.…