Komentārs mācību priekšmetā "Sociālās attīstības modeļi". N.Makjavelli "Valdnieks"

Tā laika sabiedrība
14.gs. beigas – 15.gs. vidus ir Renesanses laikmeta daļa. Sabiedrība uzsāka cīņu pret feodālismu, pret visa veida cilvēka interešu ierobežotību un citu uzbazšanos, par cilvēka tiesībām uz sevis izzināšanu un savu interešu atklāšanu. Tieši tajā laikā sāka uzplaukt māksla un daiļliteratūra, cilvēki studēja antīko literatūru un mākslu. Visiem bija tiesības darīt to, kas viņus interesē un liekas pareizs, kas palīdz atklāt pasauli un arī pašu cilvēku. Cilvēki apzinās, ka var attisttīties nevis dzīvot rutīnā, tas bija pretstats reliģisko dogmu cilvēka dzīves interpretācijai – rutīnai bez jebkādām izmaiņām. Tomēr, apzināšanas, ka katrs pats var ietekmēt uz savu likteni ar savam rīcībām, neizmainīja baznīcas un reliģijas vietu sabiedrībā. Līdztekus progresam reliģija, ticība,tradīcijas un paradumi nodrošināja sabiedrības stabilitāti, pēctecību un ilgtspēju. Ar laiku sabiedrībā humānisma ideoloģijā arvien lielāku vietu sāka ieņemt stiprās personības kults, līdz ar to humānisms pamazām sāka zaudēt savu vispārcilvēcisko iezīmi un kļūst par elitāru ideoloģiju.

Ideju atšifrējums
Šis slavenais Makjavelli darbs "Valdnieks" pirmo reizi tika iespiests pēc viņa nāves, 1532. gadā. Tas ir ļoti neliela apjoma rakstīts darbs, bet tajā ir izklāstīts viss, kas ir svarīgs politiskās varas izprašanai.
Viņš cenšas parādīt, kādam jābūt labam valdniekam, un kas tam jādara. Makjavelli iestājas pret tirāniju, tomēr uzskata, ka valsti var glābt tikai diktators, kurš izmanto visus situācijai atbilstošos līdzekļus. Valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu un vardarbību, būtībā izmantot principu “mērķis attaisno līdzekļus”. …