Priekšnosacījumi labam darba rezultātam:
1)visupirms jabūt labam nospiedumam. Nospiedums ir ņemts ar standarta vai individuālo karoti, un ar silikona nospieduma masu, kurā ir skaidri redzama noslīpēto zobu pakāpes, kā arī šajā nospiedumā nedrīkstētu būt nekādu gaisa pūslīšu, kas vēlāk ģipša veidulī būtu kā pacēlumi, kas celtu sakodienu!
2)Kombinēto veiduli jāatlej tikai no cietās klases ģipša, teiksim, no 4. klases vai 5. klases. Izvēloties ģipsi ir jāņem vērā:
a)tā sacietēšanas laiks (sintētiskajam ģipsim tas būs ilgāks, bet dabīgajam ātrāks).
b)cietības koeficents (arī vienas klases ģipšiem šis koeficents var būt dažāds, un arī dažādu firmu ģipšiem, sakrītot to klasēm var atšķirties to koeficents ļoti ievērojami, respektīvi, tas ko viena firma pārdod kā 4. klases ģipsi, otra firma pārdod kā 3. klases ģipsi!).
c)izplešanās koeficents (izplešanās koeficents mainās no veiduļa iegūšanas brīža. Tas pirmo divu stundu laika var būt 0,08%, bet pēc sešām stundām jau 0,1%, tāpēc ir jāizvēlas ģipsi, kura izplešanās koeficents ir pēc iespējas mazāks un tāds tas saglabāsies pēc iespējas ilgāk!)
3)jāizplāno darba gaita un rezultāts, lai darbs būtu veiksmīgs un kvalitatīvs.
4)Pacients ir jāinformē par darba iznākuma vizuālo izskatu, estētiku un lietošanu, lai vēlāk nerastos domstarpības (bet tas galvenokārt ir stomatologa uzdevums un pienākums!)
Kombinētās protēzes ar teleskopu sistēmu izgatavošanas tehnoloģija.
Kā jau katra darba sākumā arī šim darbam būs nepieciešami darba veiduļi. No 4. klases ģipša atlej kombinēto darba veiduli, bet no 3. klases ģipša atlej pretkodienu.
Veiduļus ieģipsējam artikalotorā. Izzāģējam un apfrēzējam stabiņus, ja nepieciešams tad pakāpes malu noklājam ar ģipša cietinātāju to neuzklājot virs pakāpes, tādā veidā izvairoties no ģipša drupšanas. Uz stabiņiem uzklāj laku, vienu milimetru nu pakāpes malas (1. zīm.). Pirms darba sākšanas veic pēdējo izpēti, ievietojot darba veiduli paralelometra galdiņā un nosakot nākamās protēzes ievadīšanas virzienu, šis virziens nedrīkst būt lielāks par 20 grādiem (2. zīm.).
Primārā teleskopa izgatavošanu veic ģipša stabiņus iemērcot vaska vanniņa veidojot vaska kapīti, pirms tam gan ģipša stabiņu noizolējot, lai vaska kapīti būtu iespējams noņemt. (3 zīm.).
Pēc tam sāk modelēt primāros teleskopus. Nedaudz virs pakāpes nogriež lieko vasku (4 zīm.), noņem kapīti, atkārtoti noizolē, uzliek atpakaļ kapīti un apkārt viscaur ģipša stabiņam uzklājot cervikālo vasku (5 zīm.). Apkārt vaska kapītei uzslāņo frēzējamo vasku, apmēram viena milimetra biezumā (6 zīm.). Vaskam jābūt būt pēc iespējas cietākam, bet ne tik cietam, lai to nevarētu ar skalpeļa asmeni paskrāpēt. Tas nedrīkst smērēties vai kust frēzēšanas laikā, tā nofrēzētajai skaidiņai ir jābūt sausai, tas veicinās frēzējamā laukuma pār redzamību. Frēzējamajam vaskam nevajadzētu būt pārāk tumšam negaišam un svarīgi, lai tas neveidotu atspīdumu, tāpēc vislabāk būtu izvēlēties pelēkas krāsas matētu vasku.
Kad vasks ir sacietējis, darba veiduli ieliek frēzerī, un ar vaska frēzēm nofrēzē vajadzīgo konusa formu (7 zīm.). Vaska frēzes var būt dažādas - 0o, 2o, 4o, 6o, jo mazāki grādi jo protēze būs stabilāka, kā arī būs grūtāk uzsēdināt sekundāros teleskopu kroņus! Slīpuma lieluma izvēle ir atkarīga no atbalsta zobu daudzuma, to izvietojuma un kronīšu daļas lieluma. Tās ari atšķiras ar frēzes galu – tas var būt apaļš, lodveida, vai ari ass, konisks. Ar frēzi, kurai ir apaļš gals ir nedaudz vieglāk strādāt, un vēlā nebūs tik grūti uzsēdināt sekundāros teleskopa kroņus. Frēzei jābūt ar spirālveida griežamo virsmu, lai nofrēzētas skaidiņas ātri aizvadītu prom no frēzējamā lauka.
Frēzējot vasku jāskatās, lai tas nebūtu pārāk plāns, ieteicamais biezums ir 0,5 – 0,4 mm biezums. Kad visas sānu virsmas ir apfrēzētas, no okluzālās virsmas noņem visus asos stūrus, pārejas vietā no sānu virsmām uz okluzālajām veidojot šķautni, kura vēlāk, apstrādājot sekundāros kronīšus, atvieglos to uzsēdināšanu uz primārajiem kronīšiem
Pēc modelēšanas pabeigšanas, visiem kronīšiem pievieno lejamos kanālus, uz okluzālajām virsmām, safiksē lejamajā kivetē un atlej metālā. Pārsvarā lej no hromkobalta.
Tad kad kronīši ir atlieti tos atbrīvo no ieguldmasas ar smilšu strūklu; nozāģē lejamo kanālus un uzsēdina uz stabiņiem (8. zīm).
Šādus kronīšus atdod uz laikošanu, ja tie der, tad par tiem pārņem nospiedumu ar silikonu masu, kā arī pārņem jaunu sakodiena reģistru, un nogādā atpakaļ laboratorijā turpmākajam darbam (9, 10, 11, 12. zīm)..
No šāda nospieduma atlej jaunu darba veiduli. Šajā veiduli būs jau redzams iepriekš izgatavotie kroņi (13. zīm).. Lai kroņu balsta zobiņi nenolūztu, tos veido no pašcietējošās plastmasas. Tagad sāk pulēšanu! Lai iegūtu labāku precizitāti un nebojātu darba veiduli, izgatavo frēzēšanas cokolu. Cokola galvenā funkcija ir nodrošināt primāro kronīšu karkasu stabilu pozīciju frēzējot. Primāro kronīšu karkasus jāpārnes no darba veiduļa uz cokola ģipsi, saglabājot visus frēzēšanas galdiņa slīpuma leņķus.
Lai precīzi pārnestu karkasus no darba veiduļa uz cokolu, izmanto speciālu turētāju ar daudzām lāpstiņām, tā saucamo zirnekli. Šo turētāju ievieto frēzerī un, lietojot modelēšanas plastmasu, piemēram, patern rezine, pie katras atsevišķi lāpstiņas piefiksē pa vienam primārajam teleskopa kroņa karkasam.(14, 15. zīm.) …
