Uz pamatjautājumiem (ko ražot? Cik ražot un kas pirks?) komandekonomikā tika dotas šādas atbildes: kā valsts ieplāno, kā valsts ieplāno, kā valsts ieplāno. Bet cik pozitīvs ir šāds saimniekošanas veids? Kādu labumu tas var dot iedzīvotāju dzīves kvalitātei, jo, kā negrozīt, dzīves kvalitāte ir atkarīga no kvantitātes. Šajā gadījumā no preces kvantitātes. Kā valsts var zināt, cik daudz nepieciešams iedzīvotājiem, lai pilnvērtīgi dzīvotu un pilnvērtīgi tērētu sevis nopelnīto naudu?
Jebkurā saimniekošanas veidā, kuru mēs paņemtu, galvenais mērķis ir likt pircējam iztērēt tik daudz naudas, cik viņam ir. Mēs šādu kapitālistisku sistēmu uztveram vienkārši un saprotami, jo sastopamies ar to aci pret aci ikkatru brīdi. Uz šādas sistēmas rēķina mūsdienu privātražotāji iegūst neizmēramu peļņu un iegulda kapitālistiskajā sistēmā, lai tā turpinātu zelt un plaukt kā margrietiņa saulē, un celt valsts ekonomikas un dzīves līmeni, neskatoties uz to, ka tādā veidā parādās iedzīvotāju dalīšanās šķirās – maznodrošinātie un kapitāla īpašnieki jeb nabagi un bagātie, no kā, savukārt, jauno laiku progresīvi domājušie un humānisti tik ļoti centās atbrīvoties, un mūsdienu demokrāti šķietami atbrīvojās. Komandekonomikas situācija mūsdienu ražotājiem nozīmētu īstu murgu un, visdrīzāk, arī bankrotu, un nenovēršami novestu pie vispārējiem nemieriem ekonomiskajā lauciņā globālā mērogā, jo runa iet par tādu milzīgu valstu savienību kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienību – PSRS.…