Savā darbā aplūkošu labas komandas veidošanas priekšnosacījumus, līdera pozīcijas grupā un pārējo grupas locekļu vietu tajā.
Atsevišķi aplūkošu tādus komunikācijas psiholoģijas izpētes objektus kā sociālā grupa, tās struktūra, normas, lomas un statuss tajā, savstarpējā komunikācija un komunikācijas problēmas grupā, procesi grupā, lēmumu pieņemšana tajā, sāncensība un sadarbība u.c. Īpaša uzmanība, protams, tiks veltīta līderībai un tās psiholoģiskajiem aspektiem.
Vieni par līderiem, vadoņiem un autoritātēm kļūst apzināti vai neapzināti, citi tikpat apzināti vai neapzināti viņiem pakļaujas. Centīšos izanalizēt kādā veidā atsevišķi indivīdi grupā kļūst par līderiem – kādas rakstura īpašības un citi faktori to ietekmē.
Viens no psiholoģijas pamatjēdzieniem ir “Es”. Nelielu ieskatu par “Es” izpratni sociālajā psiholoģijā uzskatu par nepieciešamu un neatņemamu šī darba sastāvdaļu.
Ar apzīmējumu “Es” tiek saprasts gan fiziskais ķermenis, gan sociālā identitāte, gan personība, gan arī indivīda zināšanas par sevi. Emocijas, intereses un vajadzības var mainīties, taču tās pieder vienam un tam pašam Es. Personiskais Es ir katra paša priekšstats par sevi, publiskais Es norāda uz apkārtējo uztveri un attieksmi pret indivīdu, turklāt kolektīvais Es attiecas uz indivīda piederību kādai grupai. Eriks Eriksons (1950) psiholoģijā ir ieviesis jēdzienu “identitāte”, kas tiek lietots Es apzīmēšanai visdažādākajās nozīmēs – personiskā un sociālā identitāte, etniskā un nacionālā identitāte, dzimumidentitāte, reliģiskā identitāte u.t.t. Eriksons uzskata, ka identitāte ir “.. sava Es relatīvās stabilitātes un nepārtrauktības apziņa, neraugoties uz indivīda daudzveidīgajām un mainīgajām sociālajām lomām. Identitāte veidojas, apzinoties savas individuālās fiziskās, psiholoģiskās, morālās īpatnības un savu piederību noteiktām sociālām grupām – ģimenei, vienaudžu grupai, skolas klasei u.t.t.” (1. 24 lpp.).
…
