Individuālistu uztvere un uzvedība būtiski atšķiras no kolektīvistu uztveres un uzvedības. Individuālismu saista ar distancēšanos no iekšgrupas, ar sacenšanās garu. Individuālisti ir vairāk ekspresīvi, ar izteiktu pašiniciatīvu, dominēšanas tendenci, izteiktāku agresivitāti, tiešāku acu kontaktu, loģiski argumentējoši un droši izsaka personīgo viedokli, kas attiecas uz pašu.
Kolektīvistus saista ar priekšroku došanu grupas mērķiem nevis personīgajiem, ar izteiktāku aktualitāti uz sadarbošanos, ar stingrām ģimenes saitēm un stingrākām sociālajām normām, arī ar pakļaušanos autoritātei un pakļaušanos grupas vajadzībām. Pats cilvēks ar izteiktākām kolektīvisma īpašībām mēdz izvairīties no personīgiem viedokļiem un vieglāk tos maina. Kolektīvisti komunikācijā vairāk vadās no pasniegtās informācijas ārējā konteksta, individuālisti – no satura; kolektīvisti no normām, individuālisti – no rakstura iezīmēm. Kolektīvistiem ir raksturīgi skaidrot savu izvēli pēc principa „nekādi pierādījumi nav vajadzīgi, tas ir acīmredzami”. Individuālisti vairāk vēlas redzēt faktus.
Individuālisti kolektīvisma kultūrās vēlās no šādas kultūras izbēgt, tiešā veidā kaut ko darot vai norobežojoties, izteiktāk izvairās no sadarbošanās. Kolektīvisti individuālisma kultūrā izjūt lielāku nepieciešamību veidot savas iekšgrupas, bet tik un tā viņu sadarbošanās vēlme ir mazāk izteikta. Konfliktsituācijās kolektīvisti koncentrējas, pirmkārt, uz attiecību saglabāšanu, individuālisti uz taisnīgu tiesu.
Pēdējā padsmitgadē jau ir mainījies priekšstats no tā, ka individuālisms un kolektīvisms atrodas pretpolos, uz to, ka tie ir paralēli un vērtējami taisnleņķa attiecībās. Individuālisti arī iedalās:
a) neatkarīgie - viņi ir sociāli aktīvi, veido grupas, aktīvi aizstāv grupas vērtības, piemēram ASV pilsoņi;
b) un tie kas norobežojas - nomaļus, savā nodabā nodarbojas ar sev iecienītām lietām, aktīvi neiesaistās un neaizstāvēs grupas vērtības, kamēr tas neskars dzīvības jautājumu. …
