Kartelis ir formāla (precīzi formulēta) vienošanās starp konkurējošām firmām. Tā ir formāla ražotāju organizācija, kas vienojas saskaņojot cenas, mārketingu un ražošanu.1
Karteļi parasti veidojas oligopolu nozarēs, kurās pastāv neliels skaits pārdevēju, un parasti ietver viendabīgus produktus. Karteļa biedri var vienoties attiecībā uz tādiem jautājumiem kā cenu noteikšana, kopējais nozares preču izlaidums, tirgus daļas, patērētāju sadale, teritoriju sadale, krāpšanās ar pieteikumiem, kopīgu tirdzniecības aģentūru izveide, pelņas sadale, kā arī iepriekšminēto kombinācija. Šādas slepenas norunas mērķis ir individuālo biedru pelņas palielināšana, samazinot konkurenci. Konkurences likumi aizliedz karteļus. Karteļu identificēšana un likvidēšana ir nozīmīga konkurences politikas daļa lielākajā daļā valstu, lai gan karteļa eksistences pierādīšana reti ir viegla, jo firmas parasti nav tik bezrūpīgas, lai šo slepeno vienošanos „uzliktu uz papīra” .2
Vairāki pret uzņēmuma veidiem vērsto varas institūciju ekonomiskie pētījumi un juridiskie lēmumi liecina, ka vidējais cenas pieaugums, ko sasnieguši karteļi pēdējos 200 gados ir ap 25%. Privātajiem starptautiskajiem karteļiem (kuros piedalās biedri no divām vai vairākām valstīm) bijis vidējais cenu pieaugums 28% apmērā, turpretim vietējo karteļu vidējais rādītājs bijis 18%. Mazāk kā 10% karteļu piemērā neizdevās pacelt tirgus cenas. 3
Termins „kartelis”, lai apzīmētu uzņēmumu alianses, radās ap 1880. gadu Vācijā. Nosaukumu Anglosfērā ( angliski runājošo nāciju kopums, kas atbalstīja vispārējās tiesības un pilsoņu tiesības) ieviesa 1930. gados. Pirms tam tika izmantoti citi, mazāk precīzi termini, ar ko apzīmēja karteļus, piemēram: asociācija, sakopojums, apvienība vai kopfonds. 1940. gados vārds „kartelis” ieguva anti - vācu aizspriedumus, būdams ienaidnieka ekonomiskā sistēma.…
