Kopsavilkums
Izpētes un analīzes rezultātā autore izvirza šādas tēzes:
1. Darba attiecību rezultātā rodas kolektīvie un individuālie strīdi. Kolektīvos strīdus iedala divās daļās – kolektīvie tiesību strīdi un kolektīvie interešu strīdi.
2. Strīdu izskatīšanas kārtību un visus galvenos jautājumus regulē Darba likums, Darba strīdu likums, Streiku likums un Civilprocesa likums attiecībā uz šķīrējtiesām.
3. Visu iepriekšminēto likumu mērķis ir nodrošināt darba strīdu taisnīgu un ātru izšķiršanu, nosakot darba strīdu izšķiršanas institūcijas un darba strīdu izšķiršanas procesuālo kārtību.
4. Kolektīvos tiesību strīdus izskatīšanai ir trīs iespējas – iesnieguma iesniegšana darba devējam, izskatīšana izlīgšanas komisijā vai izskatīšana tiesā, šķīrējtiesā.
5. Kolektīvos interešu strīdus izskata četros dažādos veidos – izlīgšanas komisijā, izmantojot samierināšanas metodi, izskatīšana šķīrējtiesā un streiks, kā arī darba devēja atbildes reakcija uz streiku – lokauts.
6. Kā primārais strīda risināšanas mehānisms ir strīda risināšana starp iesaistītajām pusēm, nejaucot tajā trešās personas. Tikai tad, ja šādā veidā strīdu neizdodas atrisināt, tiek paredzēta citas – ārējas un neatkarīgas institūcijas iejaukšanās. Kolektīva tiesību strīda gadījumā – tiesā vai šķīrējtiesā, kolektīva interešu strīda gadījumā – šķīrējtiesā.
…