Daži sociologi uzskata jautājumus par sociālo uzvedību par vissarežģītākajiem socioloģijā. Tiešam, ir grūti pētīt tādas parādības kā pūļa uzvedība, dumpis, panika. Vai var sev iedomāties sociologu, kurš intervē cilvēku sakaitinātā pūlī vai panikas laikā? Katrs no mums ir ierobežots ar mūsu situācijas redzējumu un piedalīšanas notikumos. Pārsvarā sociologi pielieto datus no cilvēkiem, kuri atrodas mierīgā vidē un ir brīvi no sociālo grupu ietekmes. Vēl grūtāk saprast kolektīvas uzvedības dabu, ja ierobežot sevi ar informāciju no avīzēm, vēstulēm un citiem dokumentiem, kur tiešu notikumu dalībnieku aptaujas ir diezgan retas. Tie var runāt par kolektīvas apziņas parādībām tikai retrospektīvā.
Indivīda un sabiedrības mijiedarbības problēma aizņem pamatvietu sociālās kontroles sakārtošanā. Teorētiski sabiedrības un indivīda attiecības sociālās kontroles robežās izskatās pietiekami vienkārši: individuālu īpašību piemērošana sociālam standartam. Īstenībā attiecības ir sarežģīti ar cilvēkam raksturīgu individuālu apziņu - iespēju apzināti vērtēt stereotipu, normas un vērtības, kuri ir piedāvāti indivīdam sabiedrības apziņas līmenī. Sociālā kontrole īstenojas individuālu un kolektīvu mijiedarbības robežās, kuri samērās kā indivīda kontrolējama darbība un sociālo institūtu kontrolējoša darbība
No sakuma meiģināsim noskaidrot, kas tad ir kolektīvs. Kolektīvs ir cilvēku kopums, kurus vieno kopīgi mērķi. Sociālie psiholoģi vēl piemetina - sabiedriski mērķi. Citādi iznāktu - zagļu banda arī ir kolektīvs un tās mērķi ir antisabiedriski. Lai kolektīvi sasniegtu izvirzītos mērķus, tos vajag labi vadīt. Bet šim nolūkam jāzina to organizācijas un attīstības likumi. Kolektīvu saliedē attiecību atmosfēra, tradīcijas, tas, ko tagad mēdz saukt par psiholoģisko klimatu, ja runa ir par nelielu kolektīvu.…
