1964.gada rudenī, pirms kara Vjetnamā, radās ideja, ka bumbvedēju uzlidojumi sešu nedēļu garumā liktu Ziemeļvjetnamiešiem piekrist miera sarunām. Kad šāda taktika tika apšaubīta, in-grupa saglabāja uzskatu, ka šāda pieeja ir pareizā. Ja arī nē, tad mazliet lielāku pūliņu ieguldīšana (bombardēšana par divām nedēļām garākā periodā, piemēram) sniegtu vēlamos rezultātus. ASV prezidenta Džonsona in-grupa uzskatīja, ka dodas atbrīvošanas misijā, kas apturēs Ziemeļvjetnamiešus pārtraukt komunisma izplatīšanu Dienvidvjetnamā. Prezidenta Džonsona in-grupa bija galvenokārt pārņemta ar uzlidojuma mērķu izvēli Vjetnamā. Mērķi tika izvēlēti pēc vairākiem kritērijiem – militārajām priekšrocībām, ASV pilotu un lidaparātu drošības, iespējām citas valstis nevajadzīgi iesaistīt karā, minimāliem civiliedzīvotāju upuriem. Neskatoties uz to, ka Džonsona in-grupu apzinājās lielos civiliedzīvotāju upurus, uzbrukumu grupa nolēma veikt. Mērķis bija glābt civiliedzīvotājus no komunisma izplatītāju vardarbības, upurējot civiliedzīvotājus. Viens no pamatojumiem, uz kuru balstījās in-grupa, nāca no prezidenta Džonsona mutes: „Ja mēs neapturēsim sarkanos Dienvidvjetnamā, rīt viņi būs Havaju salās un nākamnedēļ – Sanfrancisko.” Grupa tā pārņēma šo izteikumu, ka padomdevējiem kļuva gandrīz neiespējami iepazīstināt in-grupas dalībniekus ar komplicētāku skatupunktu uz notikumiem. Vēsturnieki apgalvo, ka katru reizi, kad kāds no Džonsona grupas pārstāvjiem izteica šaubas, pret viņu tika izdarīts spiediens. Piemēram, kad kādā no sapulcēm ar nokavēšanos telpā ienāca Bils Meijers (Bill Moyers), prezidents viņu sagaidīju sakot: „Te nu nāk misters Pārtrauciet-Bumbošanu (Well, here comes Mr. Stop-the-Bombing).” 8
…
