Lai gan koks tiek uzskatīts par stratēģisko izejvielu avotu un līdz nozāģēšanai aug aptuveni 100 gadu, Latvijas ainavai joprojām raksturīgi milzīgi zāģu skaidu kalni, kas nolemti satrūdēšanai, un mežā itin bieži zem mežizstrādes tehnikas riteņu un ķēžu smaguma pavisam bezvērtīgs paliek tas, ko daba auklējusi 100 gadus (Kancāne, bez dat.), vienalga vai cirsma ir sausā vai mitrā vietā (Latvijas Republikas Zemkopības ministrija, 2005). Veicot mežizstrādi galvenajā cirtē, paliek daudz sīkkoku, mazvērtīgās koksnes un cirtes atliekas (Latvijas Republikas Zemkopības ministrija, 2005). Koksnes pārstrādes atlikumi joprojām ir un paliek viena no lielākajām atkritumu grupām (Kancāne, bez dat.).
Koka biomasu veido stumbra komerckoksne (50–75%), galotne un zari (8–10%), koka zalenis (6–12%), miza (2–4%), celms un saknes (5–10%). Pašlaik lielākoties izmanto tikai komerckoksni, tas ir, 50–70% no kopējās meža ražas. To tradicionāli uzskata par vērtīgāko mežsaimniecības produktu, un nevienai koku sugai komerckoksne nepārsniedz 70%. Ja no šīs koka stumbra daļas atskaita mizas daudzumu un kokapstrādes atliekas, koka izmantojamā daļa samazinās vēl gandrīz divkārt. Gatavā produkcija, piemēram, mēbeles un būvmateriāli, ir ne vairāk par 30% no meža ilgos gados izaudzētās ražas(Kancāne, bez dat.). Pilnībā neizmantots cirsmu atlieku resurss ir celmu koksne, it īpaši egļu audzēs, kur tā ir salīdzinoši viegli iegūstama. Tomēr celmu izmantošana saistīta ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu (Latvijas Republikas Zemkopības ministrija, 2005). Tātad, izstrādājot mežu un apstrādājot koksni, netiek izmantota pat puse no tā, ko mežs audzējis simtiem gadu (Kancāne, bez dat.).
Veicot sastāva kopšanas cirtes, mežā paliekošais sīkkoksnes un cirsmu atlieku apjoms proporcionāli iegūtaja apaļkoksnes daudzumam ir vēl lielāks.
…
