Par koksni sauc no mizas atbrīvotus koksnes šķiedras audus, kurus satur koka stumbrs. Koksne jau no seniem laikiem ir svarīgs būvmateriāls, un tās plašu lietošanu celtniecība pa lielākajai daļai izskaidro ar to, ka tai ir liela stiprība un mazs tilpumsvars, maza siltumvadītspēja, to viegli apstrādāt vienkārši sastiprināt atsevišķus elementus ar iecirtumiem, naglām un līmi, tai augsta salizturība un izturība pret daudzu ķīmisko reaģentu (piemēram, skābju, gāzu) iedarbību. Koksnei reizē ar pozitīvām īpašībām ir vairāki trūkumi, kuri stipri pasliktina kokmateriālu celtniecības īpašības: higroskopiskus, t.i., spēja no gaisa uzsūkt un kondensēt ūdens tvaikus (materiāls uzbriest, bet sausa gaisa vide mitrums iztvaiko un rodas rukums); spēja trupēt un aizdegties; anizotropiskums, t.i., neviendabīgas fizikālās īpašībās dažādos virzienos koka stumbra iekšienē (koksnes spiedes stiprība perpendikulāri šķiedru virzienam ir mazāka nekā šķiedru virzienā; to pašu var teikt par siltumvadītspēju); dažādas vainas, piemēram, plaisas, zari un greizšķiedrainums.
Koksnes negatīvās īpašības jāievēro, kokmateriālus pieņemot, apstrādājot un glabājot, kā ari koka konstrukcijas izgatavojot un ekspluatējot.
Mūsdienu ķīmijas sasniegumi lielāka vai mazāka mērā ļauj novērst atsevišķus trūkumus, kuri raksturīgi koksnei. Tā trupes izturības paaugstināšanai lieto antiseptikas, bet ugunsdrošības palielināšanai - antipirēnus.…