Āboliņam ir sarkans ziediņš. Uz āboliņa lakstainā stumbra redzamas nelielas no trīs lapiņā saliktas lapas. Sīkie, košie āboliņa ziediņi veido sārtas galviņas. Tās saldi smaržo.
Šie zālaugi vienā vietā aug vairākus gadus. Ziedu laikā tos parasti nopļauj cilvēki, un izmanto sienā. Āboliņu var izbarot lopiem arī zaļu vai ieskābēt. Lielsaimnieki parasti to sēj , bet tas arī aug brīvā dabā.
Āboliņš palīdz turēt augsni auglīgu. Tā saknēm ir mazi gumiņi, kas satur slāpekli saturoša baktērijas. Baktērijas slāpekli uzņem no gaisa, savukārt āboliņš to saņem no baktērijām, kad āboliņu iear zemē, slāpeklis nokļūst augsnē un to var izmantot citi augi.
Latvija ir bagāta ar mežiem. Tajos visvairāk aug priedes un egles – skuju koki. Kā ziemu, tā arī vasaru tie ir zaļi, jo šaurās, adatveidīgās lapas – skujas – rudeņos nenobirst.
Priedēm ir spēcīgas, garas saknes, kas var uzsūkt ūdeni un barības vielas arī mazauglīgās vietās. Tāpēc arī sausajos smiltājos un kāpās aug varenu priežu sili. Sila priedes ir slaidas ar gariem stumbriem. Zari tām atrodas tikai galotnēs, tāpēc priežu mežā ir gaiši un saulaini.
Ja priedes stumbru ievaino, tas nolāso dzelteniem, īpatnēji smaržojošiem sveķiem. Priežu silā gaiss ir smaržīgs, tīrs un veselīgs.
Priede zied pavasarī. Pēc noziedēšanas zaros attīstās čiekuri. Priedē var redzēt gan mazus zaļus, gan lielākus brūnus čiekurus. Tas tāpēc, ka priedei čiekuri aug vairāk nekā divus gadus. Pirmajā gadā tie vēl ir zaļi, bet pēc tam tie kļūst lielāki un nobrūnē. Agri pavasarī, kad mežā vēl sniegs, brūnajiem izaugušajiem čiekuriem atveras zvīņas un no tiem izkaisās spārnotas sēkliņas. Vājš tās satver un izkaisa tālu no koka, kurā tās nogatavojušās. Zem priedes nobirušajos čiekuros sēklu vairs nav.
Priežu silā zemi klāj pelēcīgi ķērpji. Starp tiem bieži vien aug brūklenes, bet mitrākās vietās aug mellenes. Rudeņos te netrūkst arī sēņu.
Egles parasti aug daudz auglīgākās vietās nekā priedes. Arī egļu pelēkbrūnie stumbri ir ļoti slaidi, taču līdz pat zemei tie ir noauguši zariem. Tāpēc biezā egļu mežā ir krēslaini pat saulainā vasaras dienā un zem eglēm atrodami tikai tādi augi, kas var augt ēnainā vietā, kur maz saules gaismas. Tādi ēncietīgi augi ir zaķskābenes, žagatiņas, dažādas sūnas un papardes. Arī pati egle ir ēncietīgs augs.
Bērzu viegli pazīt pēc baltā tāšu stumbra un nokarenajiem zariem. Bērzu audzes jeb birzis, līdzīgi priežu mežiem, ir gaišas un saulainas. Zemi te klāj dažādi ziedoši lakstaugi. Kopā ar bērzu bieži aug vēl cits pie mums bieži sastopams lapu koks – apse.
Pavisam citādi ir liepu vai ozolu koki. Šo koku vainagi ir kupli un biezi. Saules stari tiem tikpat ka nevar izstiepties cauri. Tāpat kā egļu mežā, te pat vasarā valda krēslā.
Visinteresantāk uz liepu vai ozolu audzi aiziet pavasarī. Lapas kokiem tad vēl nav uzplaukušas, un te ir silti un saulaini. Zem biezās pērno lapu segas zeme nesasalst dziļi, tāpēc pavasarī tā ātrāk sasilst. Te savus maigos asnus jau izspraukuši pirmie pavasara augi.
Maži ir mūsu Latvijas dabas bagātība, gan skuju, gan lapu koku stumbri dod koksni, ko izlieto dažādās tautas saimniecības nozarēs.
Meži attīra gaisu no kaitīgām vielām, putekļiem un tā palīdz saglabāt mūsu veselību. It īpaši meži jāsaudzē pilsētu tuvumā.
Meži pasargā upes no izsīkšanas. Izcērtot mežus, upes kļūst seklas, bet to apkārtne sausa un neauglīga. Meži pasargā jūras piekrastes no ceļojošām kāpām. Dažreiz tās apber auglīgus tīrumus un pat mājas, tāpēc sevišķi jāsaudzē jūrmalas meži.
Mežam ir daudz ienaidnieku, taču visļaunākā no visiem ir uguns. Katrs nenodzēsts ugunskurs, pat nomests sērkociņš var nodarīt milzīgu ļaunumu, jo no tā var izcelties meža ugunsgrēks!
Koks aug lēni, un nopostīt dažos mirkļos. Taču, lai koku izaudzētu, nepietiek vesela cilvēka mūža! Atceries to! Īpaši saudzīgi jāizturas pret veciem un lieliem kokiem, ko sauc par dižkokiem. Tie ir dabas lielākais krāšņums, mūsu tautas varonīgo cīņu liecinieki.…
