Daži kognitīvisti (sociālie konstruktīvisti) uzsver domāšanas un mācīšanās sociālo kontekstu. Tas paplašina uzskatu par to, kur iespējams iegūt zināšanas un ka mācīšanās notiek grupās un individuālā ceļā. Viņi uzsver mācīšanās nozīmi sadarbības apstākļos un pievēršot galveno uzmanību tam, lai audzēkņi veidotu pozitīvas identitātes kā lietpratīgi problēmu risinātāji grupā.
Izziņa tiek pētīta nevis ar kādas vienotas teorijas starpniecību, bet no 6 galveno viedokļu skatupunktiem:
1. prāta informācijas apstrādes modelis – tajā mēģināts aprakstīt, kā zināšanas par pasauli tiek iegūtas, uzglabātas un atsauktas no atmiņas krātuvēm. Pēta stratēģijas, kas veicina labāku mācīšanos un būtiskas informācijas saglabāšanu;
2. metakognīcija – kontrolējošas iemaņas, ko cilvēki izmanto, lai spriestu par savām mācīšanās norisēm;
3. aktīvi, nozīmes piesātināti mācīšanās modeļi un pieejas;
4. konstruktīvistu skatījums – prāts uzlūkots kā aktīva esamība, kas meklē būtisku nozīmi apkārtējās pasaules informācijā un cenšas šo informāciju akomodēt un asimilēt, lai konstruētu savas zināšanas ;
5. problēmu risināšanas pieeja;
6. situatīvā izziņa – zināšanas nav pilnīgi neatkarīgas no vides, kurā tās tiek apgūtas.
Kognitīvai pieejai raksturīga skolēnu subjektīvās izziņas procesa visu posmu – uztveršanas, apjēgšanas, iegaumēšanas, lietošanas – aktivizēšana. [3] No dažādu kognitīvās (situatīvās) mācīšanās skatījumu kopīgajām iezīmēm jāuzsver uzskats, ka cilvēks ir mērķtiecīgas būtnes. Cilvēks parasti ir mērķtiecīgi indivīdi, kas meklē zināšanas un kam ir augsti attīstīta spēja organizēt informāciju. Izmantojot stratēģiju ir iespējams palīdzēt apgūt vajadzīgo vielu.
…