Kodolfizika ir fizikas apakšnozare, kas pēta matērijas uzbūvi subatomārā līmenī – atomu kodolu uzbūvi un to īpašības, kodolprocesus, elementārdaļiņas un to mijiedarbību. Pēc pētāmajām parādībām kodolfizika iedalās cieši savstarpēji saistītās nozarēs, starp kurām nav noteiktas robežas. Galvenās kodolfizikas nozares ir atoma kodolu vispārīgo īpašību un struktūras, kodolspēku, kodolu radioaktīvās sabrukšanas, kodolu dalīšanās un kodolreakciju pētniecība.
Kodolfizikas nozare ir neitronu fizika, kas pēta neitronu īpašības, to mijiedarbību ar kodoliem, palēnināšanu un difūziju.
Kodolfizikas nozares ir arī elementārdaļiņu fizika (pēta elementārdaļiņu īpašības, rašanos, savstarpējās mijiedarbības un pārvērtību procesus) un augsto enerģiju fizika (pēta procesus, kas noris kosmiskajā starojumā, un procesus, ko izraisa augstas enerģijas elementārdaļiņas).
Teorētiskā kodolfizika ir cieši saistīta ar eksperimentālo kodolfiziku. Galvenās eksperimentālās iekārtas ir lādētu daļiņu paātrinātāji, pētnieciskie kodolreaktori, kodolstarojuma detektori. Pētījumu metodes izstrādā kodolspektroskopija un masspektroskopija.
Jau 5. – 4. gadsimtā pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā filozofi pauda viedokli par matērijas pastāvēšanu, par tās uzbūvi. Daži pauda, ka tā ir vienota, nedalāma, bet citi uzskatīja, ka tā sastāv no vienkāršām sīkām daļiņām, kas tālāk vairs nav sadalāmas. Šīs daļinas Dēmokrīts (ap 460. – 370. g. p. m. ē.) nosauca par atomiem (no grieķu valodas atomos – nedalāms). Šie uzskati radās tad, kad filozofi meklēja Visuma rašanās izskaidrojumu. Tieši Dēmokrita uzskats par matērijas uzbūvi no atomiem lika pamatu materiālismam, kas savukārt sekmēja šī uzskata tālāku izpēti.
No tā laika pagāja daudzi gadsimti, kamēr cilvēki sāka interesēties par atoma pastāvēšanu un sāka tā izpēti. Var piebilst, ka iemesls šai kavēšanai nebija parastais cilvēka slinkums, bet gan daudzie kari, slimības un arī pastāvoša vara. Kad šie šķēršļi tika kaut daļēji pārvarēti, nāca gaismā arī zinātniska rakstura darbi, publikācijas par matēriju, atomu, elementu, vielu u. t. t.
Šo izpēti turpināja slaveni zinātnieki kā Mihails Lomonosovs (19.01.1711. – 15.04.1765. g.), franči A. L. Lavuazjē (26.08.1743. – 08.05.1794. g.) un Z. Prusts, angļu ķīmiķis Džons Daltons (1766. – 1844.), itāļu fiziķis A. Avogadro un, protams, bija arī daudzi citi mazāk populāri cilvēki, kas palīdzēja uzskata veidošanā par atomu, kādu mēs pazīstam mūsdienās.
Periodiskais likums, ko formulēja Dmitrijs Mendeļejevs, rāda likumsakarību starp visiem elementiem. Tas rāda, ka pamatā visiem atomiem ir kaut kas kopīgs. Līdz 19. Gadsimta beigām ķīmijā valdīja uzskats, ka atoms ir molekulas sīkākā daļiņa, kas nav tālāk dalāma. Pastāvēja uzskats, ka visās ķīmiskajās reakcijās sadalās un rodas tikai molekulas, bet atomi paliek neizmainījušies. 19. Gadsimta beigās tika izdarīti atklājumi, kas parādīja par iepriekš minētā uzskata nepareizīgumu. Tika pierādīta atoma sarežģītās uzbūves esamība un tā pārvēršanās no viena veida citā.
Šie atklājumi arī bija ierosinājums atoma uzbūves pētīšanai.…
