Ar internetā iegūtajiem materiāliem atspoguļot informāciju par to, ar kādu attieksmi ir jāveido pareizas savstarpējās attiecības ar cilvēkiem, kuriem veselības traucējumu dēļ ir ilgstošas, tā saucamās, “īpašās vajadzības”.
Dalīties arī savā pieredzē par to, kādu iespaidu invaliditāte atstāj uz cilvēka dzīves kvalitāti un uzdrošināties paust savu subjektīvo viedokli,
šajā jautājumā.
Bērni ar garīgās attīstības traucējumiem
Garīgi atpalikušie vienmēr ir bijusi visnesaprastākā invalīdu grupa. Rūpes par viņiem apzīmogojis pesimisms un pasivitāte. Noteicošā aprūpes forma - ievietošana īpašās iestādēs.
Aktīvā aprūpe, kas balstās uz Skandināvijā attīstītu normalizācijas principu, sasniegusi iepriekš nekad neapjaustus rezultātus, piemēram, tādu stāvokli, ka nevienam garīgi atpalikušajam - bērnam vai pieaugušajam - nav jādzīvo slēgtā iestādē. Iespējams dzīvot mājās vai nelielās, sabiedrībā integrētās grupās.
Normalizācijas principa pamattēze ir radīt apstākļus, cik vien iespējams, normālai dzīvei. Lai to īstenotu nepieciešami vairāku nozaru ieguldījumi. Nepietiek tikai ar medicīnu un pedagoģiju. Jāizveido visaptveroša attieksme pret garīgi atpalikušu cilvēku un viņa vajadzībām tā, lai sociālie un psiholoģiskie viedokļi kļūtu noteicošie.
Garīgi atpalikušie ir ļoti neviendabīga grupa, kuras vienīgā kopīgā iezīme ir apdāvinātības traucējumi. Stipri garīgi atpalikušajiem ir zināms skaits blakus traucējumu, kas prasa labi attīstītas metodes viņu trenēšanai un piemērošana normālai dzīvei. Daudziem garīgi atpalikušajiem, kā blakus parādību novēru psihiskus traucējumus. Nereti šajos gadījumos uzsāk ārstēšanu psihiatriskajās iestādēs, kas parasti noved pie stāvokļa pasliktināšanās.
Pirmsskolas vecums var būt vecākiem vissmagākais laiks bērna audzināšanā un attīstības novērošanā, jo šajā laikā ir skaidri redzams, ka bērns ir gan fiziski, gan garīgi atpalicis. Vecāki var skaidri novērot bērna fizisko atpalicību, kas izpaužas kā muskuļu vājums, locītavu saišu vaļīgums un runāšanas grūtības. Garīgā atpalicība norāda, ka lielākajai daļai bērnu ar Dauna sindromu ir zems intelekta līmenis, ko sekmē nepietiekamā smadzeņu attīstība pēc viena gada vecuma. Šajā laikā vecākiem ir svarīgi saprast, ka viņu bērns ir īpašs un salīdzināt viņa sasniegumus ar citu brāļu un māsu sasniegumiem šajā vecumā, kuri ir veseli, nav lietderīgi, jo tie nekad nebūs tādi paši. …
