Katrs cilvēks vēlās, lai būtu veseli bērni, pilna, veselīga un laimīga ģimene. Domājot par to, katrs no vecākiem domā par savu topošo vai esošo bērnu. Un grib, lai viņa attīstība, gan fiziskā, gan emocionālā būtu atbilstoši vecumam un bez kaut kādiem traucējumiem un novirzēm.
Bet, diemžēl, ne katrai ģimenei, mātei ir iespēja izbaudīt laime būt par veselīga bērna vecākiem. Ne vienam negribu novelēt tādu nelaimi. Bet jā Dievs nolēma, mums jāmācas dzīvot ar to.
Tapāt kā vecāki, katrs skolotājs vēlās klasi ar veselīgiem, gudriem un labākiem bērniem. Lai tie būtu veseli un nebūtu bērnu ar īpašām problēmām un vajadzībām. Bet ja gadījās, ka klasē ir bērns kaut kādiem attīstības traucējumiem, skolotājam arī jāmācas dzīvot un darboties ar tādu bērnu.
Runājot par speciālo pedagoģiju un specialām skolām, bieži cilvēki saprot ļoti sarežģītus traucējumus, tādus kā garīgās attīstības traucējumi, kustību traucējumi. Bet ir tā saucamie runas un valodas traucējumi. Un par vienu no tiem es gribētu pastāstīt. Tās ir stostīšanās. Agrāk es arī nedomāju kā šis traucējums ir specialās pedagoģijas pētīšanas objekts. Tieši ar šo traucējumu un vispār runas un valodas traucējumus pēta un izzina speciālās pedagoģijas nozare – logopēdija.…