Apmēram sešdesmito gadu vidū ASV Aizsardzības Ministrija sāka eksperimentus pie datortīkla izveides, kura kļuva par Internet izveidošanas sākumu, - tā saucās ARPAnet (Advanced Research Projects Agency Network). ARPAnet bija eksperimentāls tīkls, - tā tika izveidota zinātnisko pētijumu veikšanai: tīklu izveide, kuri ir izturīgi pret daļējiem bojājumiem, kuri tiek iegūti, piemēram, pie aviācijas bombardēšanas bet ir svējīgi turpināt savu funkciju normālu izpildi. Tā ir atslēga, lai varētu saprast Internet uzbūves principus. ARPAnet modelī vinmēr bija kontakts starp datoru-serveri un datoru-darba staciju. Tīkls tika plānots nestabils: jebkura tā daļa varēja pazust jebkurā momentā.
Uz savienojošajiem datoriem, ne tikai uz pašu tīklu, arī bija uzkrauta atbildība uzturēt un nodrošināt tīkla atjaunošanu. Pamatprincips: jebkurš dators varēja savienoties ar citu datoru kā vienlīdzīgs ar vienlīdzīgu.
No 1969.gada līdz 1975.gadam ARPANet attīstījās ātros tempos, paplašinoties ģeogrāfiski, un palielinot tīkla mašīnu un lietotāju skaitu.
1976. gadā parādijās daudzveidīgi datortīklu veidi - Ethernet un Token Ring tipa lokālie tīkli, teritoriālie tīkli, kas bāzēti uz satelītsakariem, uc.
1978 - 1979.gados, attīstoties ARPANet un augot tīklu noslogojumam, radās vajadzība pēc jauniem tīkla protokoliem, kuriem vajadzēja nodrošināt tīkla darbību, tīkla adresācijas problēmas un datu efektīvu pārraidi starp dažādām mašīnām. Ar tādu uneversālu protokolu, ieguvušus nosaukumu TCP/IP (TCP - Transmission Control Protocol, IP - Internet Protocol) izstrādi nodarbojās A SV Aizsardzības ministrijas Pētnieciskā aģentūra. 1980.gadā tika sākta TCP/IP protokola ieviešana, un 1983.gadā bija paziņots par TCP/IP protokolu obligātu izmantošanu pie ARPANet pievienojamajos tīklos.
Datu pārraide tagad tīklā tiek veidota uz Internet - IP protokola pamata. Protokols IP - tas ir tikla darbības noteikumi un apraksts. Šajā protokolā ir tīkla uzturēšanas un atjaunošanas noteikumi, IP-pakešu apstrādes noteikumi utt. Tīkls tika projektēts tā, lai no lietotājiem nebūtu vajadzīga informācija par konkrētā tīkla struktūru. Lai noraidītu ziņojumu pa tīklu, datoram jaievieto informācija “konvertē”, piemēram, IP, norādīt uz “konvertes” konkrētu tīkla adresi un nosūtīt procedūru rezultātā izveidotās paketes tiklā.
Šie lēmumi varētu likties dīvaini, kā arī pieņēmumi par “nedrošu” tīklu, bet pieredze pierādija, ka lielākā daļa lēmumu ir pareiza. Kamēr Starptautiskā Standartizācijas Organizācija (Organization for International Standartization - ISO) tērēja gadus, lai izveidotu datortīklu standartu, lietotāji negaidīja. Internet aktīvisti sāka uzstādīt IP-programmnodrošinājumu uz visiem iespējamiem datoru tipiem. Atrā laikā tas kļuva par vienīgo dažādu veidu datoru sasaisti. Tāda shēma iepatikās valdībai un universitātēm. Šīm organizācijas iegādājās datorus pie dažādiem ražotājiem. Katrs pirka to datoru, kas viņam bija iepaticies un tiesīgs bija sagaidīt, ka viņš spēs darboties tīklā kopā ar citiem datoriem.
1984.gadā tika ieviesta DNS - Domain Name System (Domēnu vārdu sistēma), tīkla serviss, tīkla objektu adresācijas sistēma. DNS sistēma nodrošināja vienotus adrešu organizējošus noteikumus Internet decentralizētai attīstībai.
Starp šiem jaunajiem tīkliem viens no svarīgiem tīkliem bija NSFNET, kurš tika izstrādāts pēc Nacionālā Zinātnes fonda (National Science Foundation - NSF) iniciatīvas. 1986.gadā NSF izveidoja sešus superdatoru centrus, kuri bija pieejami jebkurā zinātnes iestādē. Tika izveidoti tikai seši centri, tāpēc ka centri bija ļoti dārgi pat tik bagātai valstij kā Amerika. Tieši tāpēc tos vajadzēja izmantot kooperējoties. Parādijās sakaru problēma: vajadzēja veidu, kā savienot šos centrus un izveidot pieeju dažādiem lietotājiem. Sākumā bija mēģināts izmantot ARPAnet komunikācijas, bet šis risinājums cieta neveiksmi, saskaroties ar aizsardzības nozares birokrātiju un personāla problēmu.
Tad NSF nolēma izveidot personīgo tīklu, veidotu uz ARPAnet IP tehnologiju. Centri tika savienoti ar speciālām telefonlīnijām ar caurlaides spēju 56Kbps.…
