zinošākie un autoram tuvākie. Folklorists Valdis Muktupāvels atraktīvā stāstījumā par tēmu “Knuts Skujenieks un folklora” atklāja būtisku šķautni dzejnieka daiļradē, tik organisku mūsu uztverei, ka visi varēja pievienoties somu dziesmai “Mana mīļā skaista ir”, kurai, tāpat kā daudzām citām, tulkotāja meistarība ir palīdzējusi folklorizēties. Lietuviešu literatūrzinātnieks Kestutis Nastopka, referātu nolasot labā latviešu valodā, runāja par Knuta Skujenieka ētiku un estētiku. Vairākkārt pieminētā K. Skujenieka daiļrades daudzpusība ieguva vēl vienu godpilnu apzīmējumu – Skolotājs. To pamatoja literatūrkritiķe Anda Kubuliņa, referējot par Knuta Skujenieka “darbu vidusslāņu intelekta atdzīovināšanā, kuru viņš veica gan ar dzeju, gan vēl vairāk ar iesaistīšanos 70.– 80. gadu domu apmaiņā.” Mūsu literatūrkritiķu teorētiskajā sagatavošanā liela loma piekrīt K. Skujeniekam.
Knuta Skujenieka Rakstu sastādītāja, komentāru un bibliogrāfisko piezīmju autore literatūrzinātniece Inta Čaklā, referējot par humoru un satīru Knuta Skujenieka dzejā, ar piemēriem atklāja šo eleganto dzejas pasaules daļu, kurā humors, reizēm pat ass, nav cinisks, bet asprātīgs un ļoti cilvēcīgs. Dzejnieks un publicists Jānis Rokpelnis iepazīstināja klausītājus ar K. Skujenieka agrīnajiem gadiem, izraisot klausītājos lielu interesi par savu jau uzrakstīto, bet vēl neiznākušo grāmatu. Tikko ieradies no brauciena ar prāmi līnijā “Rīga– Stokholma”, par dzejnieka saikni ar Zviedriju stāstīja Juris Kronbergs. Par Gustava Frēdinga, Gunnara Ēkelēva atdzeju, par divu K. Skujenieka dzejoļu krājumu publikāciju Zviedrijā, par kuriem presē parādījušās ap 30 atsauksmju. Par katru! Būtu ļoti izzinoši sakaitīt, cik atsauksmju parādās mūsu presē par kādu ārzemju autora darbu.
Svinīgus un sirsnīgus vārdus konferences noslēgumā sacīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja, žurnāla “Karogs” galvenā redaktore Ieva Kolmane .
Jubilāra atbildes runā līdz ar pateicību visiem, sākot ar vecākiem, dzīvesbiedri, tiem, ar kuriem kopā būts un kuru sapulcēšanai vajadzētu kādus divus stadionus, izskanēja jauka doma. Proti, atzinis, ka šeit par sevi uzzinājis gana daudz jauna, Knuts Skujenieks uzsvēra: “Dzejniekam par daudzām lietām savā darbā nepiedien aizdomāties, citādi var pazust dzeja”. Un: “es stāvu šeit – savā zemē, savā tautā, savā valodā, un tas ir vērtīgākais, kas var būt.” …
