Par Eiropas literatūras un kultūras šūpuli var uzskatīt Seno Grieķiju, kurā dažādas mākslas nozares attīstījās jau vairākus gadsimtus p.m.ē. Senie grieķi, tāpat kā citas tautas, tālā senatnē ir mēģinājuši izprast un izskaidrot pasauli un dabu, domājuši par cilvēku dzīvi un likteni, centušies izteikt savas domas par labo un ļauno. Tā kā dabas varenuma un tās neizprotamo parādību priekšā cilvēks jutās sīks un neaizsargāts, viņš tajā saskatīja kādu dievišķīgu, pārcilvēcisku spēku, un, atzīdams šī spēka pārākumu, radīja pasaules kultūras vēsturē senāko literatūru – teiksmainos mītus un leģendas par dieviem. Sengrieķu mīti vēstī par pasaules rašanos, par dievu dzīvi Olimpā – dievu mājoklī Olimpa kalnā; tie stāsta par dievu savstarpējām attiecībām un par dievu lēmumu nozīmi cilvēku dzīvē. Daudzie tēli un notikumi no sengrieķu mītiem un leģendām izmantoti arī Senās Grieķijas tēlniecībā – marmorā cirsti dievu un varoņu tēli saglabājušies cauri gadu simtiem. Senie grieķi bijuši lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr tie paši grieķi parādījuši mākslā neaizmirstamas un satricinošas cilvēku likteņu traģēdijas, ir atseguši cilvēka dvēselē kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas.
Sengrieķu mītu un leģendu tēli atrodami gan romiešu literatūrā mūsu ēras sākumā, gan arī vēlāko gadsimtu Eiropas tautu literatūrā un mākslā. Līdz pat mūsdienām no sengrieķu mītiem saglabājušies tādi vārdu savienojumi kā, piemēram, Tantala mokas, Sīzifa darbs, Ahilleja papēdis. Pateicoties šo seno leģendu burvībai, 19. gadsimta beigās Krētas salā tika atklāts, iespējams, arhitektoniskajā grandiozitātē līdzvērtīgs brīnums Gīzas piramīdām, bet viss sākās tā……
