Klusuma pasaulē

Pirms bērna piedzimšanas vecāki gatavojas jaunam dzīves posmam. Viņi iztēlojas to, kāds būs viņu bērns, kāda varētu būt tā nākotne. Visi vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu veseli, lai viņiem nebūtu nekādu fizisku vai garīgu traucējumu. Jebkura māte un tēvs baidās no tā, ka viņu atvasītēm kaut kas varētu nebūt kārtībā, jo tad visi viņu izlolotie sapņi vienā mirklī sagrūs. Un tomēr tā ir dzīves realitāte, ka piedzimst ne tikai veseli bērni, bet arī tādi, kam vajadzīga sevišķa uzmanība.
Ļoti bieži vecāki, kam piedzimst slimi bērni, nosoda Dievu, nosoda sevi. Ir gadījumi, kad vecāki ir gatavi pamest savu slimo bērnu vai pat izdarīt pašnāvību. ”Vecāki, kam veicas bērnu audzināšanā, jūtas atalgoti, taču tie, kuriem nav izdevies izaudzināt savus bērnus veselus, laimīgus un pašpaļāvīgus, var uztvert savu neveiksmi kā bargu sodu.” (Boulbijs, 1998, 7.lpp.) Šiem vecākiem ir nepieciešama sapratne, līdzjūtība, atbalsts, arī psihologa palīdzība.
Daudz kas mainās, ja bērns nepiedzimst tāds, par kādu esam sapņojuši. ”Kad piedzimst rūpju bērns, vecāki zaudē gaidīto un loloto, veselo un perfekto pēcnācēju un tā vietā iegūst bērnu, kas rada bailes un nemieru. Tad vecākiem liekas, ka visa gatavošanās un bērna gaidīšana ir bijusi nevajadzīga, jo sapņu bērna vietā ir piedzimis kas cits.” (Fīra, 2003, 12.lpp) Un tomēr, tas ir mūsu bērns, nevainīgs bērns, par kuru mums jārūpējas un jāuzņemas atbildība. Atsacīties no bērna nav risinājums. Slimam bērnam vēl vairāk ir vajadzīgi vecāki, ģimene, mīlestība. Arī slims bērns var piepildīt savus sapņus...…