Klusēšana kā neverbālās saskarsmes izpausme, tās nozīme interpersonālajā un publiskajā komunikācijā

Neverbālā saskarsme ir saskarsme bez vārdiem. Atšķirībā no valodas un runas, kas saistītas ar apziņu, neverbālā saskarsme ir saistīta ar psihes bezapziņu. Tieši tāpēc neverbālie saskarsmes līdzekļi ir daudz svarīgāki un ietekmīgāki nekā daiļrunīgu vārdu plūsma.
Etiķetei piemīt paralingvistiskie un ekstralingvistiskie elementi, kas rod vietu runas plūdumā, bagātina un paplašina tās iespējas. Tradicionāli paralingvistikai pieskaita runas tonalitāti, tembru, vokalizāciju utt. Savukārt pie ekstralingvistiskas min runas skaļumu, tempu, skaņas un trokšņus bez patstāvīgas nozīmes un klusēšanu. Turklāt nav īsti izšķirts, vai klusēšana ir neverbālās saskarsmes forma vai uzskatāma par vārdiskās saskarsmes īpašu paveidu.
Šajā darbā analizēšu, kādi ir klusēšanas veidi, to atšķirības, un kā tie iekļaujas verbālajā komunikācijā. Uzsvars būs uz oratora prasmi pareizi ieturēt pauzes savā runā, lai klausītājam atvieglotu galvenās domas uztveršanu.
Kopš antīkās pasaules laikiem retorika tiek uzskatīta par pārliecināšanas mākslu. Toties mūsdienās retorika ir plašs, komplekss jēdziens, kurā ļoti svarīga ir prasme pārliecinoši argumentēt un spēja izteiksmīgi runāt ne tikai publisku monologu laikā, bet prast savu viedokli pierādīt dažādos dialogos, diskusijās, debatēs, lietišķajās sarunās.
Oratora mākslā svarīgi ir: kas runā, ko runā un kam runā. Klausītājam jābūt galvenajai personai šajā ķēdes posmā. Tomēr diezgan bieži ir gadījumi, kad runātājs runā vai kādu citu iemeslu dēļ ir spiests runāt pats sev vai tukšumam.

Klausīšanās ir cilvēka psihofiziska spēja koncentrēties, uztvert un saprast informāciju atbilstošā laika sprīdī. Šī spēja prasa gan klusēšanu, gan klusumu, taču klausīšanās būtība ir dzirdētās informācijas uztveršana. Tā veido priekšnosacījumus rezultatīvam dialogam un tajā iekļautās informācijas uztveršanai.…