Viens no galvenajiem Viktora Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” tēliem ir Klods Frolo – katedrāles arhidiakons. Romānā viņš ir attēlots ar trāpīgu aprakstu, viss viņa ārējais izskats pauž viņa ļauno noslēpumainu personību, autors it kā grib izcelt viņu cilvēku masas vidū.
“Starp tūkstošām purpursarkanās apspīdētajām sejām izcēlās viena cilvēka seja, kurš, kā likās, daudz dziļāk bija nogrimis dejotājas vērošanā. Tā bija skarba, sevī noslēgta, drūma vīrieša seja. Šim cilvēkam, kura ģērbu aizsedza apkārtstāvošais pūlis, likās, bija ne vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem, tomēr viņam jau ŗēgoja kails galvvidus un tikai deniņos bija saglabājušās retu, iesirmu matu šķipsnas; platā, augstā piere jau bija izvagota grumbām, bet dziļi iekritušajās acīs gailēja neparasta jaunības kvēle, dzīves alkas, dziļi apslēpta kaisle.” Iespējams, tieši šīs alkas bija ilgas pēc mīlestības, ilgas pēc kaut kā neizpētīta, neizjusta. Arhidiakons savas dzīves garumā nebija nevienu mīlējis un viņš nepazīst īstu mīlestību, taču kaut kas viņu saistīja klāt mazajai čigānietei, kura Klodā radīja siltas sajūtas. „Viņš neatraudamies vērās čigānietē, un, kamēr neprātīgā sešpadsmit gadus vecā meitene dejoja un kā taurenītis laidelējās par prieku visiem, vīrieša seja arvien vairāk un vairāk sadrūma.
…