Francijas mākslas dzīve 19. gs. pēdējā ceturksnī atšķīrās ar apbrīnojamu raibumu un kontrastiem. No vienas puses, franču reālistiskās operas virsotnes – Karmenas, kā arī daudzu citu mākslinieciski nozīmīgu C. Franka, K. Sen-Sansa, G. Forē un K. Debisī sacerējumu parādīšanās; no otras puses, tādu iestāžu kundzība Francijas galvaspilsētas mūzikas dzīvē kā Parīzes konservatorija, Daiļo mākslu akadēmija ar savu atmirušo akadēmisko tradīciju kultu.
Ne mazāk pārsteidzošu kontrastu radīja tādu demokrātisku mūzikas dzīves formu izplatīšanās visplašākajos franču sabiedrības slāņos kā masu dziedāšanas biedrības, franču šansonu dziedātāju sociāli asā darbība un līdzās tam galēji subjektīva virziena – simbolisma rašanās franču mākslā, kurš atbilda galvenokārt tām interesēm, ko pauda franču buržuāziskās sabiedrības estētu virsotnes ar savu lozungu – māksla izredzētajiem.
Sarežģītajā un raibajā mūzikas dzīves kopainā parādījās daudzas nepazītas skaņas un krāsas; jaunās mūzikas autori gan droši attīstīja savu priekšteču iedibinātās tradīcijas, gan reizēm lauza un noliedza agrāk veidojušās izteiksmes formas. Kopumā šo posmu mēdz raksturot kā vēlīnā romantisma krīzes periodu, jo daudzas romantiskās mākslas tēzes un principi šajā laikā sāka akademizēties un turpināja attīstību it kā pēc inerces sausās, atmirstošās formās. Taču nedrīkst aizmirst šā fakta procesuālo raksturu – to, ka jaunās parādības auga un veidojās vienlaicīgi ar romantiskās mākslas vecmeistaru šedevriem.
Tonālisms vai atonālisms – tāds bija gadsimta sākuma hamletiskais jautājums, kas noteica mūzikas attīstības ceļus. Tonālisms un atonālisms mūzikā, tāpat kā duālisms filozofijā un kultūrā, parāda mūžīgās gara pretrunas. Izvēle vai nu– vai noved mākslu pie elementāras dilemmas: vai nu doties uz priekšu, uz nezināmo, vai atgriezties atpakaļ pagātnē.
Šī dilemma modernajā mūzikā radīja kritisku stāvokli, kas vēl vairāk saasinājās pretstatot I. Stravinskim A. Šēnbergu. Rafinētais K. Debisī un M. Ravela impresionisms, E. Satī intelektuālais racionālisms tikai vēl vairāk padziļināja šo krīzi.
Šādā situācijā, kad turpinājās cīņa starp tradicionālajiem un jaunajiem virzieniem arī glezniecībā un literatūrā, veidojās muzikālais impresionisms ( tulk. no franču valodas impression – iespaids ) . Tas radās arī kā tieša opozīcija pret novecojušām, bet cieši sakņotām akadēmiskām tradīcijām Francijas mūzikas mākslā 19. gs. beigās. Pirmais un visredzamākais šā virziena pārstāvis bija Klods Ašils Debisī.…