dzīvā virtuve
kafijas biezumos nokļuvusī muša
čukst pēdējos vārdus virtuvē mītošajām radībām
zirneklis tās māsu ēdot novēro
nākamo dzīvespriecīgo spārnu kustinātāju
kura tuvojas tīklam
cukura graudiņi uz galda sadraudzējušies
ar maizes kripatām metas rotaļā
kamēr lielais klaips maizeskastē sarunājas ar tumsu
un no citiem miltiem veidotajām radiniecēm
vienā turzā nedzīvie atkritumi mēģina
kaut uz mirkli ielauzties dzīvības ciklā
otrā - mizas čaulas un dažnedažādākie nu jau
cilvēka miesās atrodošo mētelīši
izbauda pēdējos brīžus pirms pūšanas
vai lēnas dzirksti atņemošas žūšanas
aiz krīta pildītās kartona sienas žurkas
dažas mīlējas, dažas kā ierasts ķīvējas
citas nemierīgi krītu skrāpējot domā par paiku
vēl garu neizlaidušais galds vienu un to pašu
avīzi jau nedēļu neskaitāmas reize pārlasa
lampa kā ierasts sapņo par kājām
un pastāvēšanu uz grīdas
logiem visinteresantāk
tie novēro gan virtuves valstības ritumu
gan vēja deju ar bērzu lapām
un visas pārējās muļķības un gudrības
kuras bradājās pa ielām
sen nesilusī plīts savā mūžsenajā kaktā
grimst nostalģiskās atmiņās par laikiem
kad sautējums pēc sautējuma
tās siltumu ņemot reiz taisīts
gāziniece spoguļojas uz savas taukainās sejas
apbrīno sevi par ēdienu daudzveidību
ko palīdzējusi tiem domājošajiem radīt
ik pa laikam ierūcas pustukšais ledusskapis
fascinējoši lepodamies par katru nieku kas iekšās paslēpts
trauku pārblīvēta izlietne nepacietīgi gaida darbīgas rokas
lai atbrīvota atkal tiktu no netīreļiem
diezgan iedomīga glaunā veikalā pirktā aristokrāte
barčikā pustukšās pudeles tērgā par pēdējo kodienu
un to fantastiskajām spējām sajaukt visatjautīgākos prātus
neaizpildītie kontakti iedomājušie sevi par
dažādās vietās izvietotām novērošanas kamerām
slēdži ņirdzot gaida kad atkal varēs justies
kā dievi, kā gaismas radītāji pēc nieka pieskāriena
bet es citā istabā, citā esības plaknē
neiejaucoties vēstu virtuvē notiekošo
jo kad ieeju parasti tur tik dažas mušas kustas
neko nesakot un viss pārējais tēlo atkal nedzīvus
bezjūtīgus radījumus lai gan visi
dzīvāki kā es un tu
proti
vilku nenokausi
vienkārši uz pilnmēnesi skatoties
neizdosies pat nobiedēt vilku māti
sažņaudzot kailās dūres
vilcēni par tevi smiesies
redzot baiļu sviedrus uz pieres
un pataisīs tevi par skrandām
tik ļoti vārgām
ka būt būs neiespējami
pazust būs vienīgā iespēja
ja par sevi pastāvēt nepaspēsi
nekļūsti tik par vienu no viņiem
rodi sevī ko proti
un proti
un proti
kaut skrandas vilki velk
zudis rodi sevī ko proti
un proti
un proti
…
