Intervijas laikā noskaidrojas tipiska nervozās anoreksijas klīniskā aina. Pirmajā traucējumu posmā cilvēks izjūt nemieru par to, ka ir pārāk resns vai neglīts. Meitene Aņa stāstīja, ka jau skolā vienmēr bija jutusies neglītāka kā citas meitenes, bet, pēc viņas vērdiem, nebija tam pievērsusi īpašu uzmanību. Tikai pusaudžu vecumā, periodā, kad tiek apzināti savi defekti un rodas paaugstināta interese par savu ārieni, meitenei sāka parādīties domas par savu nepilnvērtību, bieži pasliktinājās garastāvoklis, periodiski radās domas par nepieciešamību labot figūru. Jāsecina, ka šis periods attiecināms uz situatīvi nosacīto, bet parasti psihiski traumējošā situācija pakāpeniski kļūst aizvien nozīmīgāka.
Aņas gadījumā anoreksijas attīstībai ir bijis vēl kāds spēcīgs, pie tam, visticamāk, neapzināts pastiprinājums. Aņa stāsta, ka arī viņas mamma ir ļoti korpulenta sieviete, bet vienmēr tāda kā neapmierināta ar dzīvi. Īpaši tuvs emocionālais kontakts bērnībā Aņai bijis ar tēvu, kas, viņasprāt, bijis vislabākais no tēviem. Tomēr, kad meitenei bija 13 gadi, tēvs pametis ģimeni jaunākas un skaistākas sievietes dēļ. Ar māti ģimenē šī situācija netika izrunāta.
Runājot par to, Aņa jūtami piesarkst, kļūst nervoza, cenšas attaisnot tēvu. Šķiršanās ģimenē esot bijusi skaļa, vecāki vairākus mēnešus ķildojušies un skandalējuši, necenšoties to slēpt no pusaudzes meitas.…