Ideālā gadījumā, akcents uz cilvēka iejaukšanās lomu dabas sistēmās, lai izmainītu Zemes seju – ir jābūt galvenai ģeogrāfisko pētījumu stratēģijai. Ir jomas, kurās cilvēkam ir jāiejaucas, lai mainītu enerģijas, masas un impulsa sadalījumu, vai arī saistīt kādus no morfoloģiskiem komponentiem. Šāda veida veiktās izmaiņas palīdz pietuvināties daudzu dabas procesu optimizācijai. Tomēr tādā gadījumā iejaukšanai nav jābūt izolētai, bet gan koordinētām izmaiņu kompleksam. Akcents ir vērsts uz cilvēka apkārtējo vidi, kur biofiziskās un sociokulturālas sistēmas sadarbojas – tādam ir jābūt ģeogrāfijas kodolam. Pēc Terdžanga domām pastāv augoša tendence starp ģeogrāfiem, kas savu dzīvi velta reģionālām zinātnēm, lai veidotu sistēmas, kur ekonomiskie un sociālie mainīgie lielumi ir dominējošie, bet fizioģeogrāfiskie dati neparādās – līdz ar to lielos atklājumus bremzē pienācīgo metožu trūkums. Zināšanas par apkārtējo vidi aug, bet ja būtu labāka metodika, tad rezultāti būtu racionālāki un paredzamāki. Liela pētījumu daļa notiek pirmo divu kategoriju līmeņos, t.i. aprakstoši, līdz ar to izejas datiem nav analītisko aprēķinu.
Tradicionāli klimats tika definēts kā sarežģīts, ilgtermiņa ikdienas meteoroloģisko datu apkopojums. Šie meteoroloģiskie dati ir visi jau iepriekš minētie morfoloģiskie komponenti. Reģiona klimats parāda meteoroloģisko apstākļu kopu, kuru ir tipiski šim reģionam jau daudzu gadu garumā un tiek pārvaldīti ar Saules starojumu, atmosfēras sastāvu (morfoloģiskie komponenti), kā arī Zemes virsmas struktūru (garums, platums, okeāna straumes, kalnu barjeras).
Visas iepriekš minētās definīcijas noved pie īstās – klimatoloģija ir fundamentālo Zemes atmosfēras procesu un cilvēka un viņa darbības attiecību fiziskā analīze.
Ģeogrāfijā pašlaik ir ļoti daudz nozares, kuras bieži vien nesaistās savā starpā, bet Terdžangs ir pārliecināts, analītiskām sistēmām ir tendence apvienot dažādas ģeogrāfijas nozares.
…
