SECINĀJUMI
1. Latvijas Republikā klienta noslēpums laika gaitā tiek aizvien vairāk ierobežots.
2. Pašlaik tieši ierobežojumi ir iekļauti divos normatīvajos aktos: Krimināllikumā un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā.
3. Krimināllikuma 315.pants paredz kriminālatbildību par neziņošanu, ja ir droši zināms, ka ir izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums. Minētās normas piemērošanu ierobežo speciālā norma - Kriminālprocesa likuma 122.pants, kas paredz advokāta imunitāti. Krimināllikuma 315.pants tāpat paredz pienākumu personai ziņot, ja ir droši zināms, ka tiek gatavots noziegums. Likumdevējs ir paredzējis noteiktu "zināšanu standartu", kuram iestājoties rodas pienākums ziņot par nozieguma izdarīšanu. Krimināllikuma 315.pants pienākumu ziņot uzliek vienīgi gadījumā, ja ir droši zināms, ka tiek gatavots vai ir izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums. Šajā gadījumā rodas problēmas ar jēdzienu “droši zināms” un “zināšanu standarts”. Katrs gadījums advokātam ir rūpīgi jāizvērtē un viņam ir jābūt tiešām pārliecinātam un viņa rīcībā ir jābūt pārliecinošiem pierādījumiem, ka noziedzīgs nodarījums tiek gatavots. Pretējā gadījumā advokāts pats var tik saukts pie atbildības.
4. Cenšoties pilnveidot tiesisko regulējumu klienta noslēpuma jautājumā, obligāti ir jāizvērtē visi pozitīvie un negatīvie aspekti, lai nerastos līdzīga situācija kā ar grozījumiem likumā „Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu” un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā, kas radīja apjukumu daudzu speciālistu vidū.
5. Ar nožēlu jāatzīmē, ka klienta noslēpums Latvijā tiek pārkāpts, klienta un advokāta attiecībās iejaucoties no malas, piemēram, noklausoties telefonsarunas, kuras pēc tam tiek publicētas. Šajos gadījumos advokāts nav pārkāpis savas pilnvaras, bet ar lietu saistītā informācija, kurai pēc likuma paredzēts konfidencialitātes statuss, ir nonākusi sabiedrības “rokās”. Šāda negatīva prakse Latvijā ir kļuvusi populāra tieši pēdējo gadu laikā un lēmumi attiecība par šiem pārkāpumiem vēl nav pieņemti.
6. Nepieciešams papildināt Latvijas Republikas Advokatūras likuma 7.pantu, kas nosaka to, ka advokātus nedrīkst identificēt ar viņa klientu vai klientu lietām sakarā ar advokātu profesionālo pienākumu pildīšanu. Uzskatu, ka konkrētā lieta ir piemērs tam, ka norma prasa grozījumus, nosakot ierobežojumus un izņēmuma gadījumus, jo pēc manām domām, pašreizējā redakcija ir pārāk plaši interpretējama, kas arī atspoguļojas Latvijas Republikas tiesu praksē.
…
