K. Elsbergs latviešu literatūrā ienāk 80.gadu sākumā ar ,,Pagaidīsim ausaino” (1981). Kāda ir situācija, atmosfēra latviešu dzejas dzīvē? Kā šajā laikā tiek uzņemti jaunie dzejnieki – ar ovācijām vai nopēlumu? 80.gadu dzeju pieminot, parasti tiek runāts par tās popularitātes krišanos, par skepse pārsvaru pār optimismu, par sociālistiskā reālisma mazo īpatsvaru dzejnieku darbos. Lūk, kritiķes Vijas Leites domas: „80.gadu debitantu dzejā centrā ir vai nu skumjas, grūtsirdīgas, nervozas, nostalģiskas vai arī ironiskas, izsmejošas vai didaktiski prātnieciskas intonācijas. Visā kopskaņā jūtams, ka dzejnieki atrodas disharmonijā ar apkārtējo pasauli. Apgalvojums, ka debitanti savos pārdzīvojumos, attieksmē pret sevi, sabiedrību un pasauli būtu liekuļoti, nav pierādījumu (..). Taču jūtas diezgan sīkmanīgas, jo ir tendence izcelt sevi pāri citiem.”¹ Var piekrist un var nepiekrist šim V.Leites apgalvojumam, taču dziļāk un patiesāk jauno dzejnieku būtību izpratis Knuts Skujenieks: „Aiz šādām pavēsām bruņām un vairogiem nemaz tik viegli nenācās saskatīt pieviltus, traumētus, bet savā dzimtajā kultūrā strādāt gribošus dzejniekus.”²
Arī aiz K. Elsberga dzejas ekspresīvās un stilistiski puiciskās izpausmes lasītājs neapšaubāmi jūt saturisko dramatismu un autora dvēseles vieglo ievainijamību un neaizsargātību.
Šķiet, liktens ironija, bet K. Elsberga pirmā dzejoļu krājuma pirmā dzejoļa pirmā rinda ir kā vadmotīvs ne tikai šim krājumam, bet arī visai viņa dzejai: „cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā...” Krājumā ,,Pagaidīsim ausaino” K. Elsbergs aizsāk tās tēmas, kuras pēc tam arvien plašāk un pamatīgāk izvērš turpmākajos krājumos – 1986. gadā iznākušajā „Bēdas uz nebēdu” un 1989.gadā iznākušajā irēnas Auziņas sastādītajā krājumā ,,Velci, tēti”. Visi K. Elsberga krājumi viens ar otru ir stilistiski un idejiski tematiski vienoti, neviens no tiem neiezīmē kaut kādu krasu pārmaiņu autora uzskatos par dzīvi, attieksmē pret pasauli. Te vairāk jūtama tieši dzejnieka pārliecības nostiprināšanās, padziļināšanās ar katru krājumu.…
