Tiesiskā klauzula - atsevišķs likumā vai līgumā noteikums, kas regulē līguma dalībnieka tiesības vai pienākumus.
Klauzula var būt kā īpašu principu kopa, kas kā slēdziens regulē līgumā kāda atsevišķā jautājuma tiesisko nokārtojumu, piemēram, arbitrāžas – šķīrējtiesas, kas nosāka kārtību līguma pušu strīdu izšķiršanai. Līgumam, puses vienojoties var pēc tā noslēgšanas pievienot kādu klauzulu, kas juridiski uzskatama par līguma sastāvdaļu.1
Klauzula (lats. clausula - pants, paragrāfs, punkts likuma teksta beigās, atruna), termins, kas ir pielietojams juridiskā tehnikā apzīmējumam: 1) katra atsevišķa nolēmuma vai nosacījuma tādos dokumentos, kā konstitūcija, statūts, deklarācija, likums, līgums, rezolūcija, instrukcija un t.t.; 2) šaurā vārda jēgā - speciāls nolēmums vai atruna, kas ir pieliekami pie līguma2.
Klauzula3 (lat. Clausula, no claudere, noslēgt, pabeigt), noslēgums, beigas, piemēram, vēstules, sacerējuma, fabulas, runas perioda u.t.t.
1.Romiešu tiesībās klauzula boja tiesiskā akta noslēgums, un tāpēc, stingri ņemot, ja tā bija priekš paša akta, tai nebija tiesiskā spēka. Tomēr vēlāk šādu klauzulas jēdzienu pēc tās stāvokļa neievēroja, izņemot, piemēram, stingri formālu aktu – testamentu. Ja tur klauzula stāvēja priekš mantinieka iecelšanas, tad tā nebija spēkā, lai gan vēlāk arī te pieļāva izņēmumus (piemēram, aizbildņa iecelšanā). Vispār, pieaugot klauzulas nozīmei, mainījās arī tās spēks, un beidzot klauzulu saprata tā, lai ar to: a) taisnības labā mazinātu formālu aktu spēku, b) nostiprinātu neformālu aktu spēku, c) nodrošinātuuzliktā pienakuma izpildīšanu ar soda piedraudējuma klauzulu. Pirmā gadījumā gribēja panākt galvenokārt to, lai formālu aktu ievērotu nevien formāli (piemeram, neatkarīgi no kļūdas), bet lai tas būtu arī labas ticības akts. …
