Verbālā komunikācija – Prasme klausīties.
Verbālajā komunikācija ietver 2. prasmes:
• prasme runāt
• prasme klausīties
Tātad, kas ir klausīšanās? Klausīšanās ir informācijas uztveres process. Katram cilvēkam ir patīkami kontaktēties ar cilvēku, kurš prot klausīties. Ar klausīšanos mēs izrādām cieņu vienam pret otru. Tas nozīmē, ka mēs runātāju uztveram, kā mūsu uzmanības vērtētāju. Klausīties nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši dzirdēt, bet gan klausoties runātājā domāt pie sevis: „Ko es atbildēšu?” Šajā gadījumā ir jādomā par savu atbildi, nevis klausīties vārdos, ko saka sarunu biedrs. Interesanti ir vērot studentus lekcijās, kuri tiešām klausās un domā līdzi uzdodot jautājumus. No tā es secinu, ka tie, studenti, kas uzdod jautājumus seko līdz lekcijās un klausās, bet tie, kuri sēž „bakstās” un „knosās” vienkārši truli dzird, ko pasniedzējs mēģina pateikt. Šiem studentiem, kuri nespēj koncentrēties lekcijā pasniedzēja teiktais, ka tautā saka „pa vienu ausi iet iekšā, pa otru ārā” un atmiņā nekas nepaliek. Līdz ar to, ja pasniedzējs viņiem jautās „Vai ir kādi jautājumi?” viņiem, protams, tādu nebūs jo no visa pasniedzēja teiktā viņiem nekas nav palicis atmiņā.
Klausīšanās ir viena no nozīmīgākajām cilvēka saskarsmes iemaņām. Klausīties nozīmē ne tikai sadzirdēt, bet arī saprast, ko otrs saka. Ja cilvēkam piemīt māksla klausīties, viņš pilnīgāk izprot sava partnera intereses un būtību. Bez tam rodas iespēja iegūt daudz vairāk sev noderīgu informāciju, kas var būt noderīga nākotnē. Klausoties mēs izrādām citiem cieņu un radam par sevi labu iespaidu.
Pastāv vairāki klausīšanās līmeņi:
1. Dzirdēšana – Jūs dzirdat, ko partneris saka, bet tajā neiedziļinājāties.
Piemērs, viens zēns skolotājas stāstītajā neklausījās, viņš visu laiku nodarbojās ar blakus lietām. Vienu brīdi viņš kaut ko zīmēja kladē, tad viņš darbojās ar savu mobilo telefonu un beigu beigās viņš sāka traucēt tos cilvēkus, kuri sēdēja pie blakus galda. Kad palika kādas 15 minūtes pirms stundas beigām skolotāja uzprasīja zēna viedokli par stundā izklāstīto tēmu, tā kā zēns neko no stundā stāstītā nedzirdēja viņš nevarēja atbildēt. Tad tajā brīdī viena meitene, kura bija cītīgi visu stundu darbojusies atbildēja viņa vietā. Skolotāja, protams, pievēra acis uz to, ka zēns šodien stundā neklausījās.
2. Klausīšanās – tai raksturīgais:
a)koncentrēta uzmanība pievērsta teiktā saturam.
Piemērs, vidusskolēni ķīmijas stundā. Kā es sapratu no stundas, skolēni iepriekšējās mācību stundās apguva ogļūdeņražu hidroksilatvasinājumus, tas ir kaut kas saistībā ar spirtiem. Līdz ar to beidzot apgūt šo vielu skolēni veic laboratorijas darbus. Tā kā visiem laboratorijas piederumu nepietika, tad skolotāja ņēma iniciatīvu savās rokās un pati rādīja skolēniem eksperimentus. Savukārt skolēnu uzdevums bija pierakstīt, kas šajās reakcijās notika. Šeit varēja novērot to, ka skolēnu uzmanība tika veltīta skolotājam un arī to, ka skolēni bija ļoti ieinteresēti stundā notiekošajā procesā.
…
