Klausīšanās kā komunikatīvās kompetences nozīmīga sastāvdaļa

Interpersonālā komunikācija pārsteidz ar savu vienkāršību un sarežģītību reizē. Ar vienkāršību, jo visi vai vismaz lielākā daļa aprakstīto terminu ir ikdienas dzīvē ierastas sastāvdaļas. Un ar sarežģītību, jo interpersonālās komunikācijas līmenī šīs lietas tiek skaidrotas un pētītas no daudziem līdz šim nezināmiem rakursiem.
Kas gan vispusīgi attīstītam sabiedrības loceklim var būt neskaidrs par, piemēram, par dzirdi un klausīšanos? Patiesībā ļoti daudz kas. Kaut vai ikdienā maz uzmanības pievērsts šai niansei starp jautājumiem: „Vai tu mani dzirdi?”, „Vai tu manī klausies?”. Cilvēki bieži vien jauc vienkāršu klausīšanos ar visa teiktā sadzirdēšanu. Frāze: „Bet es taču klausos, ko tu saki”, nav identiska frāzei: „Es dzirdu, ko tu saki.” Pēdējā frāze nozīmē daudz vairāk nekā skaņu uztveršanu, pat vairāk nekā ziņojuma uztveršanu. Tas liecina par uzmanīgu attieksmi pret runātāju un viņa sacīto.1
Šo tēmu „klausīšanās” izvēlējāmies, lai, pirmkārt, uzsvērtu klausīšanās nozīmi un, otrkārt, caur izziņas un apstrādes procesiem pilnveidotu savu komunikācijas kompetenci saskarsmē ar cilvēkiem.…