The classical management perspective is a label applied to the beliefs about management that emerged during the early years of this century - ideas that represent the first well-developed framework of management. The emergence of these ideas was a natural outgrowth of both the pioneering earlier works noted above and the evolution of large-scale business and management practices.
Klasiskās menedžmenta teorijas attīstās divos pamatvirzienos:
zinātniskais menedžments – ir teorija par organizācijas darbībām un darbinieku attiecībām.
klasiskā organizāciju teorija – izskaidro organizācijas menedžmenta pamatus.
Ievērojamākie zinātniskā menedžmenta pārstāvji ir:
Frederiks Teilors (F.W. Teylor) (1856 – 1915);
Henrijs Gants (H.L. Gantt) (1861 – 1919);
Frenks Gilbrets (F.B. Gilbreth) (1868 – 1924);
Liliāna Gilbrete (L. Gilbreth) (1878 – 1971);
Haringtons Emersons (H. Emerson) (1853 – 1931).
Viens no pirmajiem menedžmenta teorijas klasiķiem bija amerikāņu inženieris Frederiks Teilors.
F. Teilors tiek uzskatīts par „zinātniskā menedžmenta” tēvu. Nevienam citam nav lielāka ieguldījuma agrīnā menedžmenta attīstībā.
F. Teilora jaunievedumi aptvēra vadīšanas un darba organizācijas jomas: instrumentu standartizācija; funkcionāla administrācija; hronometrāža; diferencēta apmaksas sistēma; iekārtu izvietojuma racionalizēšana un bilances metodes pilnveidošana. Viņa nozīmīgākais darbs ir Principles of Scientific Management (izdots ASV 1911. g.).
Visā darbības laikā F. Teiloru nodarbināja problēma, kā paaugstināt ražošanas efektivitāti, ne tikai samazinot izmaksas un palielinot pelņu, bet arī rodot iespēju paaugstināt strādnieku algas, ceļot viņu darba efektivitāti. Būdams jauns cilvēks, viņš strādāja mašīnu darbnīcās un viņu ļoti nomāca «kazarmu» darbs. Strādnieki labāk ražoja mazāk, jo baidījās zaudēt darbu. Teilors to uzskatīja par problēmu. Pēc savas pieredzes viņš zināja, ka varētu saražot daudz vairāk produkcijas, ja strādnieku darbs būtu saprātīgāk organizēts.
F. Teilors secināja, ka efektivitātes problēma ir saistīta ar nepietiekamām zināšanām menedžmentā. Rezultātā ne menedžeri, ne strādnieki nezināja, ko nozīmē «godīgs dienas darbs» un «godīga dienas alga». Teilors domāja, ka gan menedžeri, gan strādnieki bija vairāk koncentrējušies uz to, kā sadalīt gūto pelņu (dalīta domāšana starp algu un peļņu) un nevis uz to, lai no peļņas paaugstināšanās lielāku labumu gūtu gan īpašnieki, gan strādnieki, īsumā, Teilors darba efektivitātē saskatīja gan augstāku darba algu, gan lielāku peļņu. Viņš uzskatīja, ka zinātnisku metožu lietošana, pretēji ieradumam pēc «īkšķa labuma», dos vairāk produkcijas, patērējot mazāk cilvēku darba.
F. Teilors savā darbībā pamatojās uz šādiem secinājumiem:
• efektivitāte ir menedžeru, nevis strādnieku problēma;
• strādniekiem ir kļūdains priekšstats, ja strādā pārāk ātri, tad kļūst par bezdarbnieku;
• strādniekiem ir dabiska tieksme strādāt mazāk par savam spējām;
• vadītāju uzdevums ir komplektēt darbiniekus atbilstoši amatam un veikt to apmācību visprogresīvākajām darba metodēm;
• strādājošā darba rezultātiem ir jābūt tieši pakārtotiem apmaksas sistēmai, stimulējot darba tempa paaugstināšanu vai izstrādājumu izklaides palielināšanu.
Par galveno uzdevumu uzņēmuma organizācijā F. Teilors uzskatīja maksimālas pelņas gūšanu savienojumā ar maksimāli labvēlīgu stāvokli katram uzņēmumā nodarbinātajam strādniekam.
Labvēlīgs stāvoklis strādniekiem nenozīmē tikai iespējami augstu atalgojumu, bet arī iespēju paaugstināt darba efektivitāti, kas spēju robežās nodrošinātu darbu augstākajā kvalitātē. Tātad, lai darbiniekiem varētu maksāt lielākas algas, jānodrošina maksimāla darba efektivitāte, kā arī visefektīvāk jāizmanto tehnoloģija.
F. Teilors atklāja trīs zemas darba produktivitātes iemeslus:
• jau kopš seniem laikiem strādnieku vidū izplatījies maldīgs uzskats, ka reālā darba produktivitātes paaugstināšana, attiecināta uz katru strādājošo un iekārtu, gala rezultātā novedīs pie nozīmīga skaita darbinieku atlaišanu no darba;
• lietota nepareiza uzņēmuma menedžmenta sistēma, kas piespiež katru strādājošo ar nolūku strādāt lēni, tādējādi aizstāvot savas paša ikdienas intereses;
• neražīgu vai mazražīgu metožu izmantošana ražošanā, kā rezultātā strādājošie veltīgi iznieko daļu savu spēju.…
