Lielā franču revolūcija, ko aizsāka Bastīlijas cietokšņa ieņemšana 1789. gadā, satricināja visas Eiropas sabiedrisko un politisko dzīvi. Savas prasības pieteica priekšpilsētu iedzīvotāji – sīkpilsoņi, strādnieki, bezdarbnieki. Viņi vērsās pret absolūtās monarhijas cieši sargātājām divu augstāko kārtu – muižnieku un garīdznieku – privilēģijām. Viņu karogā bija rakstīts: “Brīvību, brālību, vienlīdzību!”
Šis revolucionārais izvirdums bija briedis jau ilgāku laiku. Būtībā visa XVIII gadsimta gaitā pamazām, bet neatgriezeniski mainījās Eiropas sabiedrības uzskati, dzīvesveids un arī mūzikas dzīves formas. Līdz ar to mainījās arī mūzikas valoda un radās jauns mākslas stils – klasicisms.
Paplašinoties rūpniecībai un tirdzniecībai, arvien lielāku nozīmi sabiedrības dzīvē ieguva tā sauktā trešā kārta – pilsonība jeb buržuāzija. Tās gaišākie prāti – filozofi, zinātnieki, rakstnieki – uzskatīja, ka pārmaiņas valsts dzīvē ir nepieciešamas un ka tikai saprāts var novest pie taisnīgas sabiedriskās iekārtas izveidošanas. Viņi atzina, ka arī cilvēkiem bez parūkām – nearistokrātiem – piemīt gan augstas tikumiskās īpašības, gan asas prāta spējas, gan skaistuma izjūta. Viņi aicināja atgriezties pie dabas, atteikties no manierīgas izturēšanās, teatrālisma. Par ideālu viņi uzskatīja harmonisku personību, kurai izglītots būtu ne tikai prāts un roka, bet arī sirds un dvēsele. Tādēļ XVIII gadsimtu dēvē par saprāta gadsimtu vai apgaismības laikmetu.
XVIII gadsimta gaitā pamazām drūp mūzikas dzīves vecie, aristokrātiskie pamati. Nedz baznīca, nedz galms vairs nav vienīgie mūziķu aizbildņi. Arvien biežāk koncerti no baznīcām un pilīm pārceļas uz turīgu pilsoņu saloniem un publiskām koncertzālēm. Leipcigā, piemēram, jau kopš XVIII gadsimta sākuma koncerti notiek universitātes zālē; Vīnē par “muzikālām akadēmijām” saukto publisko koncertu tradīcija sākas ap 1750.gadu. Šos sarīkojumus par naudu var apmeklēt jebkurš.…