Klasiskā perioda tēlniecība un hellēniskā perioda tēlniecība

Tā kā tēlniecību Senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan amata prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma, tad tēlnieki netika ierindoti sabiedrības aristokrātiskajā slānī, bet gan piepulcināti tam slānim, kurš ar roku darbu pelnīja sev iztiku. Neraugoties uz to, tēlniecības darbi bija ļoti nozīmīgi un nepieciešami.
Sākotnējā periodā skulpturālajiem veidojumiem bija visciešākā saikne ar reliģiju, jo to uzdevums bija iemiesot dievu tēlus, tādējādi nodrošinot viņu klātbūtni, izteikt pašas nozīmīgākās cilvēku reliģiozās jūtas.
Interese par cilvēku, kā par mākslas objektu radās vēlāk. No sākuma cilvēki tika attēloti sastingušās pozās, kurās tā laiku tēlnieki vēlējās ielikt antīkās pasaules priekšstatus par varonīgo, skaisto un patriotisko, neraugoties uz to, ka sejas izteiksme palikusi bez emocionālo iezīmju atspulga, bet laika gaitā figūras kļuva brīvākas, atraisītākas, to panāca, pārnesot skulpturālā tēla svaru uz vienas kājas un nedaudz ieliecot ķermeni, ļaujot tam atbalstīties pret kādu vai blakusesoša koka stumbru. Tika zaudēta simetrija, bet iegūts dzīvīgums, grācija un dinamika. To var just visos klasiskā laikmeta izcilo mākslinieku darbos neatkarīgi no tā, vai attēloti olimpisko spēļu uzvarētāji vai dievi, tātad grieķu tēlnieki savos darbos centās akcentēt fiziskā un garīgā skaistuma harmoniju. …