18. gadsimtā vairākās zemēs (Itālijā, Vācijā, Austrijā, Francijā un citur) radās jauni instrumentālās mūzikas žanri un formas, kas pilnīgi izveidojās un sasniedza savu virsotni „Vīnes klasiskajā skolā” – Haidna, Mocarta un Bēthovena daiļradē.
18. gadsimtā feodāli absolūtiskās iekārtas apstākļos komponisti bija spiesti kalpot vietējo feodāļu – firstu galmos. Taču tikties ar plašām klausītāju aprindām, ar tautu daudzi komponisti varēja galvenokārt ar baznīcas starpniecību, kur viņi strādāja par kapelmeistariem un ērģelniekiem.
Operas teātra dzīve 18.gs. bija daudzpusīga un bagāta, dažādo novirzienu cīņa operas žanrā dažādās zemēs bija savdabīgs šķiru cīņas atspoguļojums. Jau 18.gs. pirmajā pusē itāliešu opera seria sāka pagrimt. Opera pārvērtās par vokālās mākslas meistaru sacensību, tomēr bija komponisti, kas savās operās šo krīzi centās pārvarēt (piemēram, Hendelis, bet īpaši -Gluks).
Pretstatā opera seria demokrātiskās aprindas izvirzīja opera buffa, kam raksturīga laikmetīga sadzīves tematika, nacionāli tautiska mūzika, reālistiskas tendences un patiesīgums tipisku tēlu atveidojumā. 18.gs. itāliešu opera buffa attīstību noslēdza komponists Čimoroza (1749. - 1801.), kurš ir populārās operas "Slepenās laulības" autors.
Francijā galma aristokrātu gaume un prasības atspoguļojās operas virzienā, ko sauca par "lirisko traģēdiju", ko jau 17.gs. bija radījis lielais franču komponists Lulli (1632. - 1687.). Patiesībā pēc Lulli nāves franču liriskā traģēdija degradējās.
Lielākais 18.gs. operas reformators bija Gluks, kurš nonāca līdz jaunajai - klasiskajai - muzikālajai traģēdijai. Gluks prasīja, lai opera būtu vienkārša un dabiska, mūzikai operā jāizteic varoņu izjūtas, kaislības un pārdzīvojumi, pie kam mūzikai jāpakļaujas drāmai. Blakus Glukam Mocarts bija lielākais 18.gs. operas reformators, bet, ja Gluks tiecās pakļaut mūziku dramatiskajai darbībai, tad Mocarta uzskats bija tieši pretējs - operā galvenā ir mūzika.…
