Pirms diviem gadiem izplatījās runas par pasaules galu, ka pasule eksplodēs utt. Bet daudzi cilvēki ticēja, ka pasaules gals būs tāds - ka cilvēki vairāk domās un runās par emocionālam, morālām un garīgām lietām un vairs netieksies tik dikti pēc mantiskās vērtības. Man leikas tas patiešām ir noticis, mūsu zemeslode nevis eksplodēja vai citādi iznīcinājās, bet pasaulē sākās jauns laiks – garīgā miera laiks.
Šai miera laikā cilvēki atceras par daudzām sen aizmirstām lietām, peimēram, par klasisko mūziku, mākslu, senajām ārstēšanās metodēm...
Šo temu izvēlējos tādēļ, ka gribēju vairāk izzināt par klasicisma laiku, kā arī padziļināt savas zināšanas vēsturē.
Klasicisms ir mākslas stils, kas Eiropas arhitektūrā un literatūra veidojās jau 17.gadsimtā, bet mūzikā valdīja 18.gadsimta otrajā pusē. Arhitektūrā tam raksturīgs formu samērīgums, simetrija, vienkāršas un cēlas līnijas. Literārie varoņi cīnijās par vispārcilvēciskām vērtībām un augstiem ideāliem. Klasicisma stila mūzikai ir raksturīgs optimisms, dzīvi apliecinošs raksturs un demokrātisms. Komponistu mērķis bija rakstīt tādu mūziku, kas būtu saprotama visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu kārtas, tautības un izglītības. Tāpēc viņi tiecās pēc mūzikas valodas skaidrības, vienkāršības, cieņā turēja likumus un tradīciju normas. Klasicisma laika instrumentālmūzikā galīgi izveidojās klasiskās simfonijas, klasiskās sonātes, kvarteta un koncerta žanrs. Mūzikā klasicisma stils augstāko attīstības pakapi sasniedza 18.gs. otrajā pusē, Vīnes klasiskās skolas pārstāvju darbos. Tai pieder trīs komponisti, kuru dzīves lielākā daļā aizritējusi Austrijas galvaspilsētā Vīnē, - austrieši Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts un vācietis Ludvigs van Bēthovens.
